Izkļūt no cietuma.

IAutors: Gunta TABORE, Neatkarīgā Rīta Avīze
Publicēšanas datums: Pirmdiena, 2005. gada 27. jūnijs.

 Der saprast, ka par iekšējo cietumu tu maksā – ar attiecību sagrūšanu, ar vientulību, ar veselību
 "Vārds cietums biežāk asociējas ar to, kas ir ārpus cilvēka, ne iekšienē. Taču daudziem no mums ir savs cietums, kaut kas, kas ierobežo mūsu iekšējo brīvību," saka psihoterapeite Gunta Deģe, kas ir viena no vadītājām savdabīgai psiholoģiskai grupai, kura darbojas Liepājas Karostas cietumā.
 Brīvības vērtība
 Neparasto ideju, kur šovs cietumā tiek savienots ar psihoterapiju grupā, īsteno projekta Cilvēka izpētes institūts vadītāja Gunta Deģe un psihoterapeite, psiholoģijas zinātņu doktore Ieva Bite. "Pamatideja – autentiskā vidē, reālā iestādē, kas darbojusies kā cietums, ļaut ikvienam grupas dalībniekam sajust savu iekšējo cietumu, tādējādi dodot iespēju mēģināt no tā tikt vaļā. Piekļūt tiem savas esamības nostūriem, no kuriem parasti vēlamies izvairīties. Lai, izejot no cietuma mūriem, spētu pieņemt savu personisko brīvību un respektēt otra brīvību, kas ir pirmais solis uz patiesi tuvu attiecību veidošanu," skaidro Gunta Deģe, piebilstot, ka aiz cietuma restēm var spilgti novērtēt brīvības vērtību un, sajūtot ārējo cietumu, pietuvoties savam iekšējam.
 Kā zināms, Liepājas Karostas cietumā notiek savdabīgas izrādes Aiz restēm, kur cietuma uzraugi ir aktieri, kas iesaista dalībniekus (nu jau ieslodzītos) gluži vai realitātes šovā, izspēlējot tikai cietumā iespējamas ainas, papildinot visu ar ekstrēmo nakšņošanu kamerās.
 Eksistenciālās pieredzes grupa notiek 24 stundas bez pārtraukuma, tāds savdabīgs maratons. Psihoterapeites, tāpat kā dalībnieki, piedalās izrādē, atšķirība no kārtējās izrādes ir tāda, ka notikušais un katra cilvēka rīcība dažādās situācijās tiek analizēta.
 Karjeras restes
 "Aizveras cietuma durvis, mēs sēžam kamerā un noskaidrojam, kāpēc katrs vēlējies būt šai grupā, faktiski – kas ir viņa iekšējais cietums," saka G. Deģe. Būtībā tā ir uzbūvēta cietuma siena, lai pasargātu sevi no pasaules, nevis pasauli no sevis...
 Dažiem tā ir emocionālā atkarība no partnera. Citiem emocionālā atkarība no izraudzītā dzīves mērķa. Kādā dzīves brīdī viņš sajūt, ka tas nav piemērots ceļš, bet mērķis nolikts, un cilvēks tik turpina iet. Vēl kādam iekšējais cietums ir bailes mīlēt. Prāts viņam saka – mīlēt, atvērt un atdot kādam sirdi nozīmē pakļaut sevi ciešanām. Cits kļuvis atkarīgs no panākumiem. Mūsdienu sabiedrībā augstu vērtē karjeru, bet, lai kaut ko iegūtu, no kaut kā jāatsakās. Līdz vienā brīdī saprot, ka daudz zaudēts...
 "Viena no grupas dalībniecēm atzinās, ka atkal spējusi ļauties iedvesmai. To viņai traucēja robežas, ko pati uzlika. Tā bija vēlme sevi kontrolēt, līdz ar to zaudējot spēju radoši pieiet lietām," uzsver psihoterapeite.
 Ar seju pret sienu
 "Man pašai bija liels izbrīns par sevi, sapratu taču, ka izrāde, šovs, bet kādā brīdī reaģēju sev tik negaidīti. Kad lika izvēlēties kameras vecāko, piepeši teicu: "Tu būsi," – un norādīju uz kādu cilvēku. Tad domāju: no kurienes manī tas?! Un sajūta – kājas plati, ar seju pret sienu – absolūta bezspēcība! Apzinies, ka kādam pār tevi ir milzīga vara. Tas iespaido."
 G. Deģe uzsver: vislielāko iespaidu atstāja brīdinājums – ja to un to neizdarīsiet, sodīsim citus. Nu īsts padomju varas piegājiens. "Man nepatika ideja, ka manis dēļ varētu sodīt visus pārējos, bet mani ne, tā šķita tik baisa, ka es biju gatava darīt daudzas lietas, kas citā reizē man nebūtu pieņemamas. Es būtu vairāk izrādījusi pretestību oficiālajai varai, uzraugiem," gluži vai dusmojas Gunta.
 Bija cilvēki, kas pieļāva vardarbību no uzraugu puses. Kad situāciju analizēja, velkot paralēles ar reālo dzīvi, nonāca pie būtiskām atklāsmēm. "Pret vienu ir iespējama vardarbība, bet līdzās kāds pasaka uzreiz – ar mani tādi joki neies cauri. Ir cilvēki, kas prot novilkt robežas. Uz šā fona saprata, ka pats ir tas, kas pieļauj emocionālo vardarbību. Ir svarīgi izpētīt sevi – līdz kurai robežai es ļauju, lai otrs iejaucas manā psihē."
 Cietumā daudziem radušās pārdomas par nodevību. Izdzīvošanas ekstrēmajā situācijā katrs izvēlas savu stratēģiju – pakļaujas, protestē, kļūst nodevējs... "Tas lika pārdomāt – uz kādiem upuriem esmu gatavs, lai ar nodevēju sevī varētu sadzīvot? Es jau varu domāt, ka esmu labs, taču izrādās... Ikvienam der zināt robežu, aiz kuras jau izvēlētos sevi, nevis otru."
 Auksts un lepns
 Kāds cilvēks no grupas aizmirsa siltās drēbes aiz cietuma sienām. Bija skaidrs, ka bez tām palikšana nebūs iespējama, jo kameras ir vēsas. Tātad jālūdz palīdzība. Bet šā cilvēka iekšējais cietums bija lepnība. "Kā to piezemēt? Kā pateikt, ka bez citu palīdzības nevaru? Kā noārdīt to cietuma sienu, ka es visu spēju, varu un viss atkarīgs tikai no manis?! Kaut gan patiesībā viss ir atkarīgs no manas spējas sadarboties," skaidro psihoterapeite.
 Vēl kādam iekšējais cietums ir emociju slāpēšana. "Piemēram, es uzskatu, ka dusmoties ir ļoti slikti, un sāku to kontrolēt, līdz vienā jaukā dienā saprotu, ka nejūtu ne tikai dusmas, bet vispār neko! Tā vietā, lai saprastu, ka dusmas ir dabiska aizsardzības reakcija, enerģija, kas dota, lai es cīnītos par savu veselumu. Tas ir viens no bēdīgākajiem cietumiem, jo no tā var rasties slimības." Izrādās, par savu cietumu cilvēks maksā. Aizliedz sev dusmoties, un maksa ir insults pēc pieciem vai desmit gadiem. Aizliedz runāt par aizvainojumu ar savu partneri, paiet gadi, un tu viņu vairs nemīli, jo aizvainojums ir sakrājies tik ļoti, ka pārvēršas naidā...
 Der zināt
 Kas ir brīvs cilvēks?
 - Brīvs cilvēks uzticas tam, ko jūt, uzticas sev.
 - Ir neatkarīgs cilvēks, viņš iet savu ceļu.
 - Pieņem sevi tādu, kāds ir, un arī otru tāpat pieņem. Uzticas otram, kas ir citāds, saprot, ka viņam ir visas tiesības tādam būt.
 - Uzticas tam, ko jūt, kad mīl.
 - Uzticas tam, ka pārbaudījumi, kas ir dzīvē, nepieciešami dvēseles un gara stiprināšanai, pilnveidošanai.
Svarīgi
 Jautājumi, uz kuriem atbildes var meklēt un atrast šādā grupā
 - Kas ir sods? Kā es sodu sevi? Kā es jūtos, kad soda mani?
 - Ko es daru un kā jūtos, ja soda kādu man blakus vai manā vietā?
 - Kas ir brīvība – mana un citu? Kā es sevi ieslogu? Par ko?
 - Kādas izdzīvošanas stratēģijas lietoju: pakļaujos, protestēju vai kļūstu nodevējs?
 - Kas ir mans personiskais cietums? Cik ilgi es vēl vēlos tur pavadīt savas dzīves laiku?
 Interesanti
 - Realitātes uzvedums Liepājas Karostas cietumā veidots pēc patiesiem stāstiem no cietuma dzīves. Uzvedums ļauj iejusties cietumnieka lomā.
 - Izrādē Aiz restēm var piedalīties tikai tie, kas ar savu parakstu apliecinājuši, ka piekrīt izrādes noteikumiem. Aicināti piedalīties visi drosmīgie, kas vecāki par 12 gadiem. Izrādes organizē grupām, individuālie interesenti var pievienoties kādai grupai.
 - Pieteiktās izrādes publicētas internetā (www.karostascietums.lv).
 Bargi
 No Karostas cietuma izrādes noteikumiem
 - Par izrādes sākumu uzskatāms brīdis, kad dalībnieki tiek ielaisti Karostas virssardzes teritorijā.
 - Apmeklētāji (dalībnieki) ir ieslodzītie.
 - Katram Liepājas Karostas cietuma izrādes dalībniekam jāparaksta apliecinājums, ka viņam var tikt izteikti aizskaroši aizrādījumi un pavēles, kas bez ierunām jāizpilda.
 - Nepaklausīšanas gadījumā pret ieslodzītajiem var tikt piemērots sods – fiziski vingrinājumi, virssardzes uzkopšanas darbi u. c.
 - Dalībniekiem, tiekot izraidītiem vai pašiem pametot izrādi, netiek atdota par izrādi samaksātā nauda.
 
 
 
 

:: Lasīt vairāk