Leģendārais, neatkārtojamais, biedējošais, fascinējošais dr.Aļekseičiks. Raksts publicēts 2005.gada marta numurā žurnālā “Psiholoģijas Pasaule”. „Psihoterapeits ir profesionālis, ar kuru gribas slimot kopā.” A. Aļekseičiks. Ar Lietuvas psihoterapeitu dr. Aļekseičiku sarunājas Gunta Deģe. Kas ir šis sirmais, staltais, pirmajā acu uzmetienā nepieejamais kungs? Ļaužu valodas par viņu sniedzas tālu pāri Lietuvas robežām, vieni viņu dievina, citi nopulgo, bet vienaldzīgo attieksmē pret viņu nav. Dr. Aļekseičiks ir Viļņas psihiatriskās slimnīcas psihoterapijas nodaļas vadītājs, kurš jau 45 gadus nodarbojas ar slimu dvēseļu ārstēšanu gan kā psihiatrs, gan kā psihoterapeits. Dr. Aļekseičiks ir izveidojis savu psihoterapeitisko pieeju, kuru nosaucis par «Intensīvo terapeitisko dzīvi» un «Intensīvo terapeitisko ticību». Viņa pieeju psihoterapijā savā programmā ir integrējis arī Rimasa Kočūna vadītais Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts. Es vairākkārt esmu bijusi dr. Aļekseičika vadīto grupu dalībniece, un vienmēr mani ir fascinējusi viņa spēja apbrīnojami precīzi izmantot iespējas, kuras sniedz dzīve šeit un tagad. Nenoliedzami psihoterapijas pasaulē viņš ir leģendāra personība, kurai daudzi ir gribējuši līdzināties, bet viņu atdarināt nevienam tā arī nav izdevies. Man bija tā laime un gods stundas trīs tērzēt ar Aleksandru Jefimoviču par viņa dzīvi un ceļu psihoterapijā. Piedāvāju fragmentus no šīs sarunas. Gunta: Aleksandr Jefimovič, ja Jums pašam vajadzētu sevi raksturot, tad ko Jūs teiktu, kas īsti Jūs esat? Dr. Aļekseičiks: Uz šādu jautājumu gribas atbildēt ar psihoterapeitisku anekdoti: Atnāk slimnieks pie psihiatra un saka: «Ziniet, viss ir tik sarežģīti, ka nemaz nezinu, ar ko sākt.» Dakteris atbild: «Ja jūs tiešām nezināt, ar ko sākt, tad sāciet no paša sākuma.» «Nū..ū, dakter,» saka pacients, «ja no paša sākuma, tad iesākumā es radīju zemi un debesis.» Ja ņem vērā, ka es šajā darbā esmu 45 gadus, tad tā ir vesela mūžība. Ja to visu nedaudz vienkāršo, tad pirmām kārtām es esmu ārsts, otrkārt – psihiatrs, kurš skatās uz cilvēkiem, raugoties no dzīves drūmās puses – slimībām, sāpēm un ciešanām. Treškārt, un droši vien galvenokārt – ja mēs runājam par mani kā par profesionāli, es esmu psihoterapeits, kurš savos pacientos meklē viņu personības stiprās puses, un, izejot no tām, lūkoju, kā viņi var palīdzēt paši sev un kā man palīdzēt viņiem. Ceturtkārt, esmu nodaļas vadītājs, un tas, protams, nav mazsvarīgi, jo saistīts ar atbildību, kura man ir par visu nodaļu – gan par slimniekiem un viņu ģimenēm, gan personālu. Ar katru mūsu nodaļas slimnieku es vismaz reizi aprunājos un uzrakstu rekomendācijas ārstējošam ārstam un psihologam. Savu iespēju robežās es pārraugu arī slimniekus un ik dienu vismaz 10 – 15 minūtes piedalos kādā no grupām. Vienu reizi nedēļā pie mums nodaļā notiek Lielās grupas tikšanās, kuras laikā es varu iejaukties ne tikai savu slimnieku terapeitiskajos procesos, bet varu konsultēt, palabot un pamācīt kolēģus. Bet vispār es jūtos kā patriarhs, jo viss no manis ir sācies – es biju pirmais profesionālais psihoterapeits (PSRS). Es vienmēr esmu uzsvēris, ka nodarbojos ar terapiju, kur 90% ir psiholoģiskas un psihoterapeitiskas iedarbības, bet medikamentozās tikai 10%. Šo proporciju es saglabāju pat individuālajās psihiatra konsultācijās. Diemžēl pie mums Lietuvā gan valsts, gan privātā psihiatriskā palīdzība vairāk orientēta uz kvantitāti un mazāk uz kvalitāti, un tas savukārt nozīmē, ka proporcija ir tieši pretēja. Patreiz manu pieeju varētu nosaukt par terapeitisku savienību, kopdarbību. Gribas cerēt, ka visu mūsu nodaļu var saukt par šādu terapeitisku savienību. Piemēram, nesen mums nodaļā bija notikums, varētu pat teikt, ka konflikta situācija, kad viens no slimniekiem kā viesulis iedrāžas manā kabinetā un kliedz: «Cik naudas man jāsamaksā jums un ārstējošam ārstam, lai šajā nodaļā kāds man pievērstu uzmanību?!» Es viņam saku: «Ja jūs šādi ielaužaties manā kabinetā, tad es sliecos ar jums vispār nerunāt, bet kā nodaļas vadītājam man ir pienākums ar jums izskaidroties, tāpēc mēs turpināsim sarunu grupas laikā, tā sakot, liecinieku klātbūtnē.» (Mans pienākums reizēm ir pasargāt slimniekus no ārstiem, reizēm ārstus no slimniekiem, un gadās, ka slimniekus vienu no otra.) Tātad uz grupu es ierodos kopā ar ārstējošo ārstu un jautāju grupas dalībniekiem: «Kurš tic, ka tiem, kuri ir samaksājuši, tiek vairāk uzmanības, nekā tiem, kuri nav samaksājuši?» Dažas rokas paceļas, bet vairākums tomēr tam netic. Tad es prasu dakterim, lai parāda, cik viņam maciņā ir naudas, un piebilstu, ja jūs nespēsiet parādīt, tad to izdarīšu es. Dakteris parāda, ka viņam ir 700 liti, man ir nedaudz vairāk. Tālāk es lūdzu slimniekam parādīt, cik naudas ir viņa maciņā, un izrādās, ka tur ir tikai 30 liti. Tad, protams, es prasu slimniekam, vai viņš domā, ka kāds ļoti iekāro viņa 30 litus, prasu arī grupai, kā domā viņi. Kad grupa izrāda savu sapratni par doto situāciju, pat slimniekam kļūst skaidrs, ka naudas jautājums vairāk ir viņa slimības izpausme, nevis objektīvs pārmetums ārstējošam ārstam. Tālāk es mēģinu noskaidrot, cik tad patiesībā uzmanības šis slimnieks ir saņēmis, un izrādās, ka aptuveni tikpat, cik pārējie grupas dalībnieki. Bieži izmantoju teicienu: «Kurš prot mīlēt, tas to prot izdarīt arī piecās minūtēs, bet, kurš neprot, tas arī piecās stundās neko prātīgu neizdarīs.» Tātad tā ir slimnieka vaina, uztveres spēju izkropļojums, ja viņš nespēj pieņemt no daktera to, ko tas viņam dod. Gunta: No kurienes Jums rodas situācijas risinājums? Kas tas ir – pieredze, zināšanas vai intuīcija? Dr. Aļekseičiks: Pats svarīgākais dzīvē ir pieredze, jo zināšanas, ja tās nav sakņotas personiskajā pieredzē, pašas par sevi neko daudz nenozīmē. No zināšanām līdz prasmei zināšanas pielietot ir diezgan tāls ceļš. Gunta: Kā tas notiek Jūsu praksē? Jūs kaut kā iepriekš tam sagatavojaties vai risinājumu izvēlaties spontāni? Dr. Aļekseičiks: Kad es biju jauns, un man bija tikai 5-10 gadi prakses, es vienmēr gatavojos. Profesionālim, kad viņš uzdod jautājumu pacientam, ir jābūt vismaz 3 hipotēzēm par to, ko pacients varētu atbildēt, un vienai no šīm hipotēzēm ir jābūt vistuvāk īstenībai. Ja pacientam nav atbildes, tad profesionālim ir jābūt vismaz 3 atbildēm, kuras viņš var ieteikt. Ar laiku šāda prakse kļūst par pieredzi, un šobrīd es varu atļauties improvizēt. Tā sakot, pirmos 10 gadus jāstrādā, lai iegūtu autoritāti, bet atlikušos 20 – 30 gadus autoritāte strādā tavā labā. Tieši to pašu var teikt par pieredzi, jo pietiekami ilga pieredze ļauj justies brīvam un dod iespēju droši improvizēt. Kā psihoterapeits es esmu ļoti drosmīgs, kā psihiatrs – pietiekami drosmīgs, kā ārsts – pietiekami bikls, kā neiropatologs – iespējams, ka nedaudz drosmīgāks par citiem ārstiem nodaļā. Gunta: Visa Jūsu mediķa pieredze ir saistīta ar psihiatriju. Kā tā sanāca, ka Jūs jau uzreiz gribējāt kļūt par psihiatru? Parasti lielākā daļa pirmkursnieku vēlas kļūt par ķirurgiem. Dr. Aļekseičiks: Es negribēju kļūt par ķirurgu tieši tāpēc, ka ļoti labs ķirurgs bija mans tēvs. Kad es gāju pie viņa uz operāciju zāli un skatījos, kā viņš operē, sapratu, ka tik lielisks ķirurgs kā viņš es nekad nebūšu. Tā kā 20. gs. bija pats traumatiskākais gadsimts cilvēces vēsturē, un ne tikai fiziskā, bet arī psihiskā ziņā, tad nolēmu, ka visinteresantāk man būs medicīnas nozarē, kas nodarbojas ar dvēseles veselību. Gribas cerēt, ka varu būt apmierināts ar to, ko esmu sasniedzis un cik es esmu bijis radošs savā profesijā. Par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem psihiatrijā uzskatu iemācīt savus kolēģus pietiekami atturīgi izturēties pret medikamentu nozīmēšanu pacientiem. Man ir pārliecība, ka nevajag steigties ar medikamentu izrakstīšanu slimniekiem, lai atvieglotu viņu stāvokli. Piemēram, neiroleptiķi padara slimību gausi noritošu, hronisku. Reizēm cilvēkam, kuram ir psihoze, labāk to izslimot, zināt, ka viņam ir tāda slimība un piedzīvot, ka tā ir pārejoša. Tā es arī saku saviem kolēģiem: «Nesteidzieties ārstēt, labāk parunājieties lieku reizi ar šo slimnieku kā ar veselu cilvēku, lai viņš saprot, ka jūs viņu neturat par muļķi tāpēc, ka viņam ir psihoze – viņam vienkārši ir slima dvēsele, tāpēc arī dzīvot grūti.» Dažreiz nākas teikt, ka slima ir ne tikai dvēsele, bet arī gars, respektīvi, ka cilvēks ir garīgi slims. To izskaidrot slimniekam, lai viņš saprastu, protams, ir ļoti grūti, reizēm neiespējami. Gunta: Vai tas nozīmē, ka Jūs vairāk orientējaties uz to daļu cilvēkā, kuru var nosaukt par viņa veselo daļu? Dr. Aļekseičiks: Kad es diagnosticēju, tad esmu vērsts uz slimību, bet, kad man kā psihoterapeitam vajag vest cilvēku uz veselās psiholoģijas pusi, tad, lai nepazaudētu orientierus, es balstos vairāk uz to veselīgo, kas katram cilvēkam ir no dabas dots. Psihiatrijā viss tomēr ir savādāk nekā fiziskajā medicīnā, kur darbojas princips – jo ātrāk cilvēks izveseļojas, jo labāk. Psihiatrijā visbiežāk lēni veseļoties izrādās daudz efektīvāk. Tā depresijas gadījumā, ja ātri izdodas noņemt traucējošos simptomus, bet dvēsele vēl nav atveseļojusies pietiekami, sekas var būt visai bēdīgas, neproduktīvas aktivitātes rezultāts var būt suicīds. Tāpēc no depresijas jāārstējas pakāpeniski un pietiekami lēni. Un šeit vietā būtu pieminēt mūsu valsts nepārdomāto veselības aizsardzības politiku, kura ar vienu un to pašu mērauklu – gultu dienām – mēra gan somatisko slimnieku, gan psihisko slimnieku izveseļošanās efektivitāti. Gunta: Tad kāpēc Jūs neizveidojat savu klīniku, kur, pielietojot jūsu bagāto pieredzi, Jūs varētu darīt kā Jums tīk? Dr. Aļekseičiks: Ko jūs, pat miljonāri nav gatavi maksāt 500 litus par sesiju, bagātu un dāsnu cilvēku ir ļoti maz. Un te es gribu teikt, ka strādāt, nepievēršot pārāk lielu uzmanību naudai, protams, ir greznība. Tagad es varu izvēlēties strādāt ar 5 slimniekiem, tieši tiem, ar kuriem man ir visinteresantāk, bet, ja es būtu atkarīgs no naudas, tad, iespējams, mēs te nemaz nevarētu tērzēt, jo man vajadzētu dienā pieņemt pat 15 slimniekus, runāt ar viņiem, būt dvēseliskā kontaktā. Domāju, ka tas vispār nav iespējams, ja nu vienīgi, izveidojot kaut kādu sistēmu, diemžēl tad nevar būt ne runas par dvēselisku kontaktu. Gunta: Jāatzīst, ka man grūti piekrist, ka Jūsu privātklīnikai nebūtu panākumu. Jūs ļoti skaisti strādājat ar naudas tēmu, bet man ir radies priekšstats, ka Jūsu paša attieksme pret naudu ir visai augstprātīga. Dr. Aļekseičiks: Nē, nē, nē. Man šķiet, ka Jūsu klātbūtnē esmu stāstījis, ka, pēc manām domām, cilvēcei ir trīs ģeniāli izgudrojumi: uguns, ritenis un nauda. Trīs vaļi, uz kuriem turas sabiedrība. Es pret naudu izturos ar lielu cieņu, bet tie citi (dakteris smejas) izturas nepareizi. Un ja turpina ar humoru, tad kārtējais aforisms: «Ar ko bija labs sociālisms? Ar to, ka savu ziņkārību mēs varējām apmierināt uz valsts rēķina». Gunta: Kāds Jūs esat kā cilvēks? Dr. Aļekseičiks: Jāsaka, ka ļoti dažāds. Ar vienu es esmu tāds, ar citu – savādāks, bet tas nenozīmē, ka es liekuļoju vai izliekos. Vienkārši es esmu kā tāds labi noslīpēts briljants. Es ceru, ka jūs pareizi sapratīsiet manu humoru (smejas). Pret katru es pagriežos ar savu šķautni, ar citu savas personības aspektu, un tas savukārt man ļauj šo cilvēku labāk saprast, noticēt viņam, just līdzi. Un vispār es domāju, ka galvenais diagnostiskais un ārstnieciskais līdzeklis psihiatrijā un psihoterapijā ir ārsta, psihoterapeita personība. Gunta: Cik man ir zināms, tad katru gadu aprīļa mēnesī pie Jums nodaļā notiek starptautisks seminārs psihoterapijā un medicīnas psiholoģijā, kurš orientēts lielāko tiesu uz praktisku darbu grupās. Lūdzu, pastāstiet par šo semināru un varbūt arī par pašu ideju, kā vispār radās doma veidot grupu terapijas semināru? Dr. Aļekseičiks: Šogad seminārs notiks jau 28. gadu pēc kārtas. Domāju, ka toreiz es vispār biju pirmais, kurš ar tādām lietām Padomju Savienībā nodarbojās. Tajos laikos vispār bija grūti kādam paskaidrot, kas tā grupu terapija tāda ir. Sāku es ar hipnozi un racionālo psihoterapiju, tagad pat liekas smieklīgi, ka tā varēja strādāt. Atceros, atnāk pie manis pacients un saka, ka baidās sajukt prātā, bet es paprasu, lai viņš man pasaka kaut ko jukušu – viņš nevar. Re, es viņam saku, nav nemaz tik viegli kļūt jukušam u.tml. Diemžēl humānistiskās lietas tobrīd pie mums bija svešas. Mana pirmā grāmata par šo tēmu bija Moreno «Sociometrija», kuru tajos laikos bibliotēkā varēja dabūt tikai ar speciālām atļaujām. Lēnām es sāku arī pats kaut ko mēģināt, īpaši piedomājot, kā var ietekmēt cilvēku ar citu cilvēku palīdzību. Piemēram, varu izstāstīt gadījumu – bija mums nodaļā slimnieks, kurš gribēja, lai viņam izsniedz zīmi, ka viņš nav muļķis. Grupā toreiz bija aptuveni 10 cilvēku. Es viņiem prasu, kurš te no jums ir pats gudrākais? Izrādās, ka viens inženieris, kuru lielākā daļa uzskata par gudrāko, esot izlasījis kādas 2000 grāmatas. Es viņam saku, lai sarindo grupas dalībniekus pēc tā, cik kurš pēc viņa domām ir gudrs vai muļķis. Pēc tam lieku to pašu izdarīt tam, kurš «gudrības rindā» stāv pēdējais, un arī viņš ieinteresēto personu ierindo tuvāk gudro galam. Tātad, es saku, gan gudrais, gan muļķis uzskata jūs par pietiekami gudru. Jūs taču redzējāt, es viņus nesamācīju, kā vajag rīkoties. Un cilvēks tiešām sāk aizdomāties, ka viņa bažas, iespējams, nav pamatotas. Šādā veidā strādājot, nonācu pie secinājuma, ka tas tiešām palīdz, ka grupas efektivitāte ir patiesi iedarbīga. Bet ar pasniedzēja un ikgadējo semināru organizēšanas darbu sāku nodarboties tikai pēc tam, kad pabiju Vācijas Demokrātiskajā Republikā un nokļuvu grupā, kuras mērķis bija paaugstināt psihoterapeitu kvalifikāciju, izmantojot viņu personisko grupas dalībnieka pieredzi. Respektīvi, tur es pabiju klienta lomā. Viņi pat brīnījās, no kurienes es tāds esmu radies, bet es viņiem saku – no jūsu lielā kaimiņa, no Padomju Savienības, un tad viņu pārsteigums, protams, bija vēl lielāks. Es vienmēr saku, ka labāk vienu reizi redzēt, nekā simts reizes dzirdēt, bet Vācijā man izdevās ne tikai redzēt, bet arī pašam uz savas ādas izjust un pārdzīvot, kas tad īsti tā grupu terapija ir. Diemžēl toreiz pie mums, Padomju Savienībā, mācīties psihoterapiju nozīmēja klausīties lekcijas par tēmu, kā vajadzētu darīt, bet Vācijā man parādīja, cik efektīvi var apmācīt, ja ļauj psihoterapeitam pašam piedzīvot un izdzīvot to, ko viņš pēc tam darīs ar savu pacientu. Esmu pārliecināts, lai labi ārstētu šizofrēniju, ir jābūt tā drusku slimam ar to, jo, kad es tā pa īstam strādāju ar pacientu, tad patiesībā tie esam Mēs, kas strādā. Un mūsu Mēs ir slims, bet mūsu Mēs ir arī mans Mēs, jo nevis es esmu Mēs daļa, bet Mēs ir arī mana Es daļa. Tāpēc, atgriežoties no Vācijas, es piedāvāju kaut ko līdzīgu izveidot arī mūsu slimnīcā. Jāsaka, ka manai idejai bija daudz pretinieku, īpaši psihiatru vidū, tā sakot – kā tad tas tagad būs, ka mēs paši ārstēsimies. Bet ar to jau viss vēl nebeidzās, jo vēlāk uz šīm grupām es uzaicināju arī mūsu nodaļas slimniekus, lai viņi mūs novērtē kā speciālistus no sava viedokļa. Tas nu gan sacēla neapmierinātības vētru, bet laika gaitā visi jau ir pieraduši, ka seminārā gan kā novērotāji ārējā aplī, gan kā intensīvās dzīves pilntiesīgi dalībnieki – iekšējā aplī, ir arī mūsu nodaļas slimnieki. (Terapijas grupā iekšējā apļa dalībniekiem ir iespēja izteikties visu grupas laiku, bet novērotājiem tikai grupas darba apspriešanas laikā – G.D.) Pateicoties semināram, parādījās arī skolnieki, no kuriem gribas atzīmēt Rimasu Kočūnu, kurš, izveidojot pats savu institūtu, uzskatīja par vajadzīgu iekļaut savā programmā arī «Intensīvo terapeitisko dzīvi» un biblioterapiju. Jāsaka, ka semināram ir bijusi īpaša loma tā laika psihoterapijas attīstībā, jo reizēm pie mums ieradās līdz 300 cilvēku no dažādiem PSRS reģioniem, dalībnieku vidū bijušas tādas izcilas un savdabīgas personības kā Marks Jevgēņevičs Burno un Viktors Viktorovičs Makarovs, kuri mūs bagātinājuši, jo viņu Es ir kļuvis par mūsu Mēs. Gunta: Kā Jūs nonācāt līdz nosaukumam «Intensīvā terapeitiskā dzīve»? Vai šāds nosaukums bija jau sākotnēji? Dr. Aļekseičiks: Ko jūs! Sākotnēji tas viss nemaz nesaucās grupu terapija, jo Padomju Savienībā nedrīkstēja būt grupu terapijas, toreiz tā bija «kolektīvā terapija». Atceros, kā, diskutējot ar profesoru Sergeju Sergējeviču Lībihu, saņēmu pārmetumu: «Par kādu grupu terapiju var būt runa, grupa var būt tikai noziedzīga, turpretī veselīgs – kolektīvs». Līdzīgi bija arī ar ticību, tāpēc iesākumā strādāju ar to, kas ir «pirms ticības» (Dr. Aļekseičika iemīļota vārdu spēle: «doverija» (kr. val. – uzticēšanās) => «do veri» (tas, kas ir pirms ticības). Kā cilvēkam kļūt pārliecinātākam, spējīgākam uzticēties, uzticamākam, kā noticēt tam, ko otrs saka, līdz kādai robežai u.tml. Jāatzīst, ka man diezgan agri kļuva skaidrs, ka ticība ir ļoti svarīga, īpaši tās izdzīvošanas process. Dzīvē bez ticības vienmēr kaut kā pietrūkst, jo tikai ticība ļauj dvēselei un garam tā pa īstam sevi parādīt un izpaust. Gunta: Vai tā vienmēr ir bijusi Jūsu pārliecība, vai Jūs līdz tam esat nonācis savas darba dzīves gaitā? Dr. Aļekseičiks: Man būs grūti to nodalīt, jo īstumam parasti ir daudzas saknes. Domāju, ka vienmēr esmu bijis pārliecināts par ticības dziedinošo spēku, taču prasme to pielietot praktiskajā darbā, protams, ir saistīta gan ar manu darba pieredzi, gan ar personisko attīstību. Es vienmēr esmu bijis pietiekami ticīgs cilvēks, taču to īpaši neesmu reklamējis, bet tad, kad satikos ar ticīgu pacientu, vienmēr akcentēju šo jautājumu. Man dzīvē ir veicies ne tikai ar profesionāļiem, bet arī ar pacientiem, jo pa visu darba dzīvi kā pacienti man bijuši kādi 20 garīdznieki, kuru patiesas apbrīnas vērtā ticība kaut kādā mērā ir ietekmējusi arī mani. Jūs taču zināt, ka ticība, tāpat kā zināšanas un pārliecība, ja tā ir patiesa un īsta, pāriet arī uz apkārtējiem, un, ja nepāriet, tad ne tāda ticība, ne zināšanas nav nekā vērtas. Kad es ievēroju, cik iedarbīgi ticība palīdz šiem cilvēkiem, es sāku to pielietot arī ar citiem slimniekiem. Toreiz gan nebija iespējas izmantot Bībeli, ko var darīt tagad, toties bija pieejama Ļeva Tolstoja «Grēksūdze» un «Kam es ticu» («Исповедь» и «В чем моя вера» ). Es devu slimniekiem, lai lasa, un dziedinošā ietekme bija acīm redzama. «Intensīvā terapeitiskā ticība» ir ticības praktizēšana. Ādams un Ieva bija nemirstīgi. Tikai tad, kad viņi krita grēkā, pasaulē ienāca slimības un nāve, tātad visu nelaimju pirmcēlonis ir grēks. Kas tad īsti ir grēks? Tā ir atkrišana no Dieva, no ticības, no Būtiskā. Tas pats notiek arī dzīvē. Kas tad īsti ir psihiskā veselība? Tas ir būt tam, kas tu esi patiesībā, savā patiesajā būtībā, bet tas savukārt nozīmē realizēt sevi saskaņā ar Dieva nodomu. Cilvēka dzīves uzdevums ir realizēt savu Likteni un sekot savam aicinājumam, atteikties no tā nozīmē grēkot, bet grēks ir slimības un nāve. Gunta: Kā Jūs domājat, vai vispār ir iespējams strādāt par psihoterapeitu bez šī aicinājuma? Dr. Aļekseičiks: Nu tad vēl viena anekdote: «Brauc vilcienā vecenīte, un blakus viņai sēž mācītājs. Vecenīte pagriežas pret mācītāju un saka: -Svēto tēv, vai es varu uzdot jums dažus jautājumus? Ziniet, es ne vienmēr esmu laba, reizēm es nosodu un vainoju savu vīru, bet pēc tam es vienmēr savu grēku nožēloju. Vai es pareizi daru? -Jā, mana meita. -Svēto tēv, reizēm man tā gribas kaut ko garšīgu paēst, un tad es ēdu un ēdu, bet pēc tam es vienmēr savu grēku nožēloju. Vai es pareizi daru? -Jā, mana meita. -Svēto tēv, es reizēm esmu skaudīga un nenovīdīga, bet pēc tam es vienmēr savu grēku nožēloju. Vai es pareizi daru? -Jā, mana meita. Un tā vecenīte tik runā un runā... līdz saka: -Es jau laikam jums esmu apnikusi, bet man gribas uzdot jums vēl vienu jautājumu: Kā jūs domājat, Svēto tēv, vai es pareizi dzīvoju? Svētais tēvs padomā un tad saka: -Mana meita, jūs dzīvojat pareizi, bet veltīgi.» Lūk, es domāju, ka labāk būt sliktam psihoterapeitam, nekā sliktam psihiatram, tā vismaz ir garantija, ka neviens pacients netiks noindēts, un labāk, protams, būt sliktam psihiatram nekā sliktam ķirurgam... Bet, ja nopietni, tad skaidrs ir viens, ka strādāt bez aicinājuma var, jautājums ir tikai – cik efektīvi tas būs pacientam un pašam psihoterapeitam? Gunta: Man vienmēr šķitusi apbrīnas vērta Jūsu prasme strādāt ar mīlestības tēmu, kā tas Jums izdodas? Dr. Aļekseičiks: Otru tu vari mīlēt tikai tad, kad tu spēj būt tu pats, kā viens nedalāms veselums. Lai mīlētu, ir vajadzīgs otrs, kurš arī ir tāds veselums. Un tad nav vajadzības izlikties un melot, vari rādīt sevi tādu, kāds tu esi patiesībā, un tad tās ir divu līdzvērtīgu partneru attiecības, kurās bagātinās abi. Jo dot var tikai to, kas man ir. Zagt var jebko, arī svešu, bet dot es varu tikai savu dzīves laikā uzkrāto. Tieši mīlestībā notiek īsta patiesa cilvēku satikšanās, tāpēc arī mīlestība pati par sevi ir terapeitiska. Ja es mīlu jūs un jūs mīlat mani tādu, kāds es esmu, tad es sāku mīlēt sevi vairs ne kā kaut kādu idealizētu, bet īstu, jo nenoliedzami manī ir kaut kas labs, ja jau reiz jūs skatāties uz mani ar tādām labsirdīgām acīm. Bet, kad es mīlu sevi, tad arī jūs varu mīlēt vēl vairāk. Un tieši tāpat arī jūs – ja jūs mīlat mani, jūs arī sevi mīlat vairāk, bet pēc tam mīlēsiet arī mūsu kopīgos bērnus un manu tēvu un māti, jo viņi mani ir izaudzinājuši. Tad mīlestība mūs vieno un bagātina. Bet, ja skatās dziļāk, tad jūs taču zināt, ka Dievam ir daudz vārdu un viens no tiem ir Mīlestība. Gunta: Paldies par iedvesmojošo sarunu un ceru, ka tiksimies Rīgā Lieldienu laikā! Sarunu pierakstīja psihoterapeite Gunta Deģe.