Pārdomas pēc izrādes “Klondaika”.

 
   Cietuma tēma pati par sevi man ir tuva, jo ikdienas darbā nākas saskarties ar  cilvēku ciešanām, kuras lielākoties kaut kādā mērā ierobežo viņu brīvību un līdz ar to arī spēju uzņemties atbildību pašiem par savu dzīvi. Tāpēc, lai vēl vairāk saasinātu kaislības par dzīves autentiskumu, mēs ar Ievu Biti noorganizējām grupu “Es un mans cietums”, kura norisinājās Liepājas Karostas cietumā, tā sakot autentiskā vidē, kur sienas un realitātes izrāde palīdz izjust nebrīvi, tā sakot līdz mielēm.
   Diemžēl jāsaka, ka gaidīto emocionālo pārdzīvojumu, izrādes “Klondaika”  laikā izjutu tikai daļēji. Man pietrūka reālālistiskākas cietuma atmosfēras, nolemtības, izmisuma, bezcerības, skaudruma utl. Varbūt tieši tāpēc skatījos uz mūzikla varoņiem kā tēliem, kas katrs par sevi nes vēstījumu par cilvēka kaislību plosīto dvēseli un viņas ciešanām.
   Raugoties no šī aspekta Džima tēls, protams, ir pats kolorītākais: nodevējs vai varonis? Divas galējības, starp kurām ikviens no mums dzīvo savu ikdienas dzīvi, jo katru mīļu dienu mums ir izvēle, kādiem mums būt: varoņiem, kas mirst uz barikādēm vai Latvijas mantas izsaimniekotājiem. Par brīvību ierasts domāt kā par kaut ko ārpus cilvēka esošu vai kā par filozofiski - politisku jautājumu, bet brīvība ir kā rupjmaize, kuru lietojam ikdienas uzturā un no kuras kvalitātes lielā mērā ir atkarīga mūsu veselība un dzīves ilgums.
 “Ieslodzījums ir stāvoklis, kurā atrodoties ir iespējams realizēt ierobežotu izvēļu skaitu. Brīvība ir ļoti liela atbildība.” Tā pēc cietuma grupas rakstīja kāda dalībniece.
 Diemžēl bieži sanāk tā, ka cilvēks, mēģinādams aizbēgt no atbildības un vainas sajūtas, pats sevi iesloga iedomu, aizspriedumu, pieņēmumu u.c. cietumā, kur cietuma uzrauga Volena  lomu visbiežāk cilvēks spēlē pats, slēpdams savas patiesās vēlmes un jūtas no apkārtējās pasaules un sev tuviem cilvēkiem.
 “Mans cietums ir – dusmas un aizvainojuma jūtas, ko nevaru izpaust; nepatiesums attiecībās; neuzticēšanās; nepietiekama pašvērtība; atbildības neuzņemšanās par sevi”, tā vēl viens cietuma grupas dalībnieks.
 Šajā kontekstā Džima un Volena  saspēle ir mūsu pašu kaulēšanās ar savu sirdsapziņu un godaprātu. Ja virsroku ņem Volens, tad dzīve pārvēršas par klondaiku jeb elli, respektīvi, cilvēks ir izdarījis savu izvēli: atteicies no autentiskas eksistences, t.i. atsakoties no savām patiesām vēlmēm, mēģina izpatikt citiem - cilvēkiem, apstākļiem, politiskajam režīmam, partijai utl.
 “Brīvība nozīmē pašam veidot savu dzīvi; dalīties un saņemt pretī “ vēl viens citāts no cietuma grupas dalībnieka anketas.
   Diemžēl ir apšaubāma šāda brīvība, ja cilvēkā paliek dzīvs Volens, viņa cietuma priekšnieks. Te droši vien būtu vietā atzīmēt Jura Bartkeviča tēlojumu: ar mēru glums, ar mēru viltīgs un bez mēra nežēlīgs un bailīgs, tieši tāds cietuma priekšnieks sēž katrā no mums, kad, tai vietā, lai izvēlētos sevi, mēs izvēlamies iztapt vai pielāgoties, pat piesmejot un izmantojot mīļoto cilvēku. Šķiet, ka tieši pateicoties tam, ka Volens ir miris, Džims, smeļot spēku mīlestībā, ir spējīgs piepildīt savu ilgi  loloto sapni: kļūt brīvs neraugoties uz nāves briesmām.
 Mana psihoterapeita pieredze rāda, ka izvēlēties brīvību un pieņemt atbildību par to, ir viens no visgrūtākajiem cilvēka dzīves uzdevumiem.
 Vēlējums skatītājiem: skatieties izrādi uz iekšu, uz sevi!
                                                                                 Gunta Deģe
 2004.gada 18.oktobrī. 
 Publicēts žurnālā “Psiholoģijas Pasaule” novembra numurā.