Es tikai esmu cilvēkam blakus
 
Publicēts laikrakstā „Kurzemes Vārds” un portālā tvnet.
  
Daiga Borska  sarunājās ar Guntu Deģi.
 
  Ir viena no pēdējām jūnija dienām, kas vakarpusē atnesusi rāmus lietus mākoņus. Visu dienu psihoterapeite Gunta Deģe sievietēm vadījusi grupu, kuras tēma bija "Es un nauda". Tā kā vakars apmācies un dzestrs, intervijai iekārtojamies Guntas koši zilajā automašīnā. Viņa ieslēdz motoru un apsildāmos sēdekļus, un aizsmēķē cigareti. Ārpusē spietojošie, izsalkušie knauši mums vairs netiek klāt un varam sākt sarunu.
  – Esi liepājniece, bet pēdējos gados tevi biežāk satikt var Rīgā nevis Liepājā. Kādēļ?
  – Tā sanācis, ka lielākā daļa manu klientu ir rīdzinieki un tādēļ esmu galvaspilsētā. Taču braucu arī uz Liepāju, jo šeit dzīvo mani vecāki, te reģistrēta mana firma.
  – Mācījies Raiņa 6.vidusskolā un pēc tam iestājies Medicīnas institūtā. Bet ar ārsta diploma saņemšanu tavs mācību laiks nebeidzās.
  – Medicīnas institūtā mācījos Ārstniecības fakultātē un pēc diploma saņemšana internatūrā specializējos psihiatrijas specialitātē. Tad saņēmu narkologa sertifikātu. 1997.gadā Lietuvas Psihoterapijas asociācijā pēc divu gadu mācībām ieguvu bāzes izglītību analītiski orientētajā individuālajā psihoterapijā. Pēc tam Francijas psihoorganiskās analīzes augstskola un atbilstošs psihoterapeita sertifikāts. Visbeidzot Lietuvas Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts, kur saņēmu profesionālā līmeņa sertifikātu eksistenciālajā terapijā un pērn kļuvu arī par supervizoru. Tagad, kad man jautā: "Kas tu esi?", atbildu – eksistenciālā terapeite. Esmu arī atzīta par Francijas Psihoorganiskās analīzes augstskolas un Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūta pasniedzēju. Tas nozīmē, ka studenti, kas mācās šajās augstskolās, nāk terapijā un supervīzijās pie manis.
  – Maijā tu esot bijusi cietumā...
  – Tas tā labi skan, vai ne? Biju gan un otro gadu pēc kārtas. Karostas cietumā. Kopā ar psiholoģijas zinātņu doktori Ievu Biti un cilvēkiem, kas piedalījās terapeitiskajā grupā diennakts garumā "Es un mans cietums". Šīs grupas dzīvē, kura ilgst 24 stundas, tiek integrēta arī Virssardzes namā piedāvātā izrāde "Aiz restēm" ar ekstrēmo nakšņošanu cietumnieka lomā. 
  Es par savu uzdevumu uzskatu grupas terapijas popularizēšanu un esmu pārliecinājusies, ka pēc piedalīšanās grupas dzīvē ar cilvēkiem notiek reālas pārmaiņas. Jo grupa ir vieta, kur cilvēks var ieraudzīt sevi ar citu cilvēku acīm, saprast kādus uzvedības modeļus lieto, kādi ir efektīvi, kādi nē. Vēl viens no iemesliem, kāpēc grupu terapiju vērts plašāk ieviest un popularizēt ir tas,  ka tā ir salīdzinoši daudz lētāka nekā individuālā terapija pie psihoterapeita.
  – Kas tieši bija par iemeslu tam, ka izvēlējies mācības Medicīnas institūtā, nevis, piemēram, Rīgas Tehniskajā institūtā?
  – Tie ir divi aspekti. Pirmais. Mammas ietekme, kuras nepiepildītais sapnis bija kļūt par ārsti. Otrais. Divarpus gadu vecumā man taisīja operāciju iedzimtam gūžas locītavas mežģījumam. Toreiz operāciju Traumatoloģijas institūtā vadīja profesors Krūmiņš. Kad vēlāk man vēl kā mazai meitenei jautāja, kas es vēlos būt, atbildēju: "profesors Krūmiņš". Sanāca tā, ka pēc daudziem gadiem, kad jau mācījos Medicīnas institūtā, es ar viņu satikos un profesors man, jaunai otrā kursa studentei piedāvāja kopā ar viņu strādāt – voluntēt jeb asistēt operācijās. Turpat Traumatoloģijas institūtā strādāju kopā arī ar Konstantīnu Kalnbērzu un citiem slaveniem traumatologiem. Tikko pirmo kursu beigušam studentam tāda situācija bija prātam neaptverama iespēja un es biju par to lepna. Kur nu vēl māsiņu uzrunās izskanējušais vārds: "Dakter!".
  Pēc otrā kursa tomēr sapratu, ka traumatologs nebūšu, jo sievietei tas tik tiešām ir nepiemērots darbs. Fiziski ļoti smags. Kaut vai ievilkt mežģījumu. Pat vīrietim tur ir ko nopūlēties, kur nu sievietei! Arī nostāvēt pie operāciju galda nav nekāda izklaide. Ja operācija sākas astoņos no rīta un beidzas piecos pēcpusdienā – slodze pamatīga. Man vēl iznāca konflikts Medicīnas institūtā, jo operāciju dēļ netiku uz anatomijas nodarbībām, kas sākās trijos pēcpusdienā. Tad man lika tā saucamajos līķu pagrabos atstrādāt kavētās nodarbības.
  – Vai, iestājoties mediķos, tu saņēmi, ko biji gaidījusi? Vai tomēr atklājās pilnīgi jauna un sveša pasaule? Varbūt vilšanās?
  – Sveša noteikti ne, jo, tikko man palika sešpadsmit gadu, aizgāju uz Liepājas slimnīcas terapeitisko nodaļu par sanitāri. Tur par vecāko māsu strādāja Valija Gūža, kurai prasības bija ļoti augstas. Šajā nodaļā gulēja cilvēki ar smagām kaitēm un tādēļ man bieži vien nācās saskarties ar nāvi. Vidusskolā mācoties, darbojos arī  Jauno mediķu skolā, kurā sagatavoja mācībām augstskolā un piedāvāja strādāt vasaras praksē Stradiņu slimnīcā. Tas bija laiks, kad tur iepazinos ar aktrisi Lilitu Bērziņu. Tieši tādu, kāda viņa ir filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā".
  Jau institūtā mācoties, protams, bija dažādas vilšanās. Nav runa par dažādām studentu aktivitātēm, bet gan studijām. Kaut vai pati pirmā nedēļa, kad zvanīju uz mājām un teicu, ka laikam esmu pilnīga muļķe un neko nesaprotu. Piemēram, anatomijā viss notiek tikai un vienīgi latīniski. Vai arī citu pasniedzēju teksti: "jūs neko nezināt, neko nesaprotat utt". Pirmajā grupā, kurā mācījos, pēc otrā kursa ziemas sesijas palikām tikai četri cilvēki.
  – Kad augstskola pabeigta, vai bija sajūta – es tagad esmu liela un visu zinu?
  – Savā izlaidumā ģērbos melnā kleitā, jo mana pārliecība bija – manas dzīves labākie, vieglākie, bezrūpīgākie  gadi beigušies.
  Šķiet, pēc ceturtā kursa nolēmu, ka pēc diploma iegūšanas specializēšos psihiatrijā. Internatūras vadītājs man bija Vitālijs Pokrovskis. Viņš tūlīt tieši noprasīja, vai es gribot tikai tā apmēram psihiatriju iepazīt, vai tomēr kļūt par psihiatru. Zināju, ka gribu iemācīties šo profesiju un tas nozīmēja, ka no desmitiem rītā, līdz desmitiem vakarā laiku vadīju Rīgas Psihoneiroloģiskās slimnīcas 3.nodaļā. Pokrovskis mācīja visu. Kā slimnieks jāizmeklē, kā jārunā, kā jāpieraksta, kam var elektrošoku pielietot, kam ne, kādas zāles kad nepieciešamas utt. Atgriežoties Liepājā un sākot strādāt Psihoneiroloģskajā slimnīcā, šo savu skolotāju bieži ar labu vārdu atcerējos.
  Stājoties Medicīnas institūtā, mana pārliecība bija, ka būšu tikai ķirurģe un nekad manas kājas trakāmājā nebūs! Bet ceturtajā kursā pasniedzēja Ozola, kas lasīja psihiatrijas ciklu, ļoti ieinteresēja par šo specialitāti. Turpat jau arī domas par psihoterapiju plivinājās, jo šādas tādas Freida grāmatas un cita literatūra bija lasīta, taču toreiz, padomju laikā, lai kļūtu par psihoterapeitu, vispirms bija jākļūst vai nu par narkologu vai psihiatru.
  – Atgriezies Liepājā un sāki strādāt Psihoneiroloģiskajā slimnīcā...
  – ... jo dakteris Zeme man solīja dzīvokli. Strādāju, jo psihiatrija man tiešām patika. Redzēju tajā līdzību ar matemātiku un tanī pašā laikā iespēju strādāt radoši. Diemžēl veidojās nesaskaņa ar slimnīcas vadītāju un, kad Jānis Strazdiņš piedāvāja Narkoloģiskā dispansera galvenā ārsta vietu, 1992.gadā sāku strādāt tur. Bet ar noteikumu, ka gribu mācīties psihoterapiju. Toreiz to varēja darīt vai nu Maskavā vai Ļeņingradā, bet uz Rīgu atbrauca Ļeņingradas ārstu kvalifikācijas celšanas institūta docente, psihoterapeite Ludmila Ļičagina. Uzaicināju viņu uz Liepāju, lai iepazīstina mūsu ārstus ar psihoterapiju. Narkoloģijas dispansera personālam bija jāiet pat obligāti, jo tāds bija mans kā vadītājas noteikums un pārliecība, ka, gribot palīdzēt otram, vispirms jāatrisina savas problēmas. Tas, ka uzspiedu cilvēkiem savu gribu un pārliecību, protams, bija kļūda, jo izmainīties cilvēks var tikai pēc savas brīvas gribas, bet tā nu toreiz notika.
  – Izrādās, tu biji tas cilvēks, kas citus Liepājas ārstus un mediķus sāki iepazīstināt ar psihoterapiju.
  – Varbūt ne pirmais, bet laikam jau ar manu starpniecību daudzi tikuši psihoterapijai piesaistīti.
  – Kāpēc to darīji?
  – Uz šo jautājumu konkrētu un patiesu atbildi pateikt grūti. Zinu tikai, ka nav lielas jēgas, ja pa jaunu ceļu cilvēks aiziet viens pats, nevedot citus līdzi. Domubiedri ir vajadzīgi un apzināti vācu sev komandu, ar kuru strādāt vēl pēc desmit gadiem. Strazdiņš reiz jautāja, vai nebaidoties, ka izmācīšu cilvēkus, bet viņi no manis aizies. Atbildēju, ka mani cilvēki neaizies. Paliks tie, kas to darīs no brīvas gribas, nevis tie, kuri uz to piespiesti. Mācībās piedalījās ne tikai Narkoloģijas dispansera mediķi, bet arī citi interesenti, nemediķi. Toreiz nezināju, ka pēc četriem gadiem uzrakstīšu atlūgumu un visu pametīšu. Kad viss tā skaisti te, Liepājā ritēja savu gaitu, man pēkšķi sagribējās – uz Parīzi.
  – Tā vienkārši – paskatīties uz pasauli no Eifeļa torņa?
  – Jā. Māris Liede toreiz palīdzēja šo sapni piepildīt, bet mūsu grupas gide kādā sarunā atklāja, ka viņa "kaut kādiem tur" franču psihoterapeitem "kaut ko" tulkojot. Tad arī satikos ar Kristīni Cirheri, kura teica, ka man tomēr vajadzētu iegūt bāzes izglītību psihoterapijā un ar dažādiem kursiem vien par maz. Lai gan tad arī Eiropā vēl nebija pieņemts viens konkrēts standarts, kas īsti ir psihoterapeits. Francijas Psihoorganiskās analīzes augstskolā mācījos piecus gadus.
  – Taču arī pie šī iegūtā sertifikāta neapstājies.
  – Mēdz teikt – katram savs ceļš. Tā arī man. 1995.gada vasarā aizbraucu uz Viļņu, lai piedalītos Rimasa Kačūnas vadītajā seminārā, ko rīkoja Lietuvas Grupu psihoterapeitu asociācija. Man tik ļoti iepatikās šī eksistenciālisma ideja, ka nolēmu to apgūt. Bet. Trīs dienas stāvēju izvēles priekšā, jo tieši tanī pašā laikā, kad sākās mācības, man bija iespēja doties uz Kanāriju salām. Ko, protams, ļoti vēlējos. Galu galā izlēmu – jāmācās, jo uz salām taču savā dzīvē kādreiz noteikti aizbraukšu! Vēl tas nav noticis, bet nu zinu skaidri, ka eksistenciālā psihoterapija ir tieši manai būtībai visatbilstošākā.
  – Eksistenciālā terapija. Kas slēpjas aiz šiem vārdiem?
  – No latīņu valodas vārds existere nozīmē rasties, izcelties, pastāvēt, būt dzīvam. Ir arī skaidrojums: kļūt par kaut ko mainoties. Vārds terapija savukārt nozīmē: būt blakus. Eksistenciālā terapija pēc būtības nav nekas ar medicīnu saistīts, jo eksistenciālais terapeits ar ārstēšanu nenodarbojas.
  Es savu specialitāti un darbu varu izskaidrot šādi – esmu tikai blakus cilvēkam, kas izvēlas kļūt tāds, kāds pats vēlas. Un es viņu šajā ceļā pavadu. Piedzimstot mēs tiekam iemesti dzīvē un, ja kaut ko nojaušam un pazīstam no šīs pasaules, tad tā ir mūsu māte, kuras vēderā deviņus mēnešus esam pavadījuši. Tad ierodamies ģimenē, kur arī vecmāmiņa, mātes brālis, māsa utt. Vesels bars radu, kurus vispār nepazīstam. Jautājums, kā ar viņiem visiem sadzīvojam, lielā mērā nosaka mūsu katra dzīves kvalitāti.
  – Ko nozīmē – sadzīvojam?
  – Ja es mīlu savu māti, tad pēc būtības es labi jūtos. Bet ne visiem tā ir. Daudzi mīl un vienlaikus nīst savu māti. Ir, kam tikai naids. Citi nevar pieņemt viņas uzvedību utt.
  Man tuvs skaidrojums, ka katrs bērns pats izvēlas savus vecākus. Pēc principa, ka tie būs cilvēki, kas vislabāk pratīs iemācīt mums risināt savas dvēseles grūtības. Ļoti svarīgi pateikt jā savai dzīvei un jā saviem vecākiem, pieņemot viņus. Daudzi to tomēr nespēj izdarīt, lai cik tas nebūtu bēdīgi. Ja cilvēks nav spējīgs pieņemt savus vecākus, viņš nespēj pieņemt sevi un nespēj pieņemt savā dzīvē arī kādu citu, svešu cilvēku.
  – Vai nav tā, ka, lai justos labi, cilvēkam nepārtraukti jāiepazīst sevi, jāmācās, jātur piepildīts savs emocionālais trauks?
  – Dzīvot var visādi. Bet jautājums – KĀ dzīvot. Vārdu eksistēt liela daļa pielīdzina vārdam veģetēt. Bet – eksistēt – nozīmē visu dzīves pilnību. Dzīve sevī ietver eksistences jēgu.  Kristīgā baznīca neatzīst reinkarnāciju, bet jāņem vērā, ka baznīca ir institūcija. Lasīju grāmatu, kuru sarakstījis Maikls Ņūtons, kurš ar hipnozes palīdzību cilvēkus aizved uz viņu iepriekšējām dzīvēm, kur bijuši notikumi, kas šobrīd ietekmē viņu dzīvi. Piemēram, vienam astma, citam depresija. Tā ir ticības lieta – ticēt reinkarnācijai vai ne. Sevi uzskatu par kristieti, bet plašākā nozīmē nekā viena vai otra reliģija, baznīca.
  – Vai tevi šajā dzīvē kaut kas pārsteidz?
  – Reizēm man sajūta, ka es taču pati izvēlos kā dzīvot, bet pēc būtības šī izvēle visai ierobežota. Un ir kāds, kas nosaka manu gājumu. Ne velti saka – ja esi gatavs, Skolotājs pie tevis atnāk pats. Dzīve man piedāvājusi satikt daudzus cilvēkus, ar kuriem stājoties attiecībās, man nākas sevi un savu pasaules uzskatu utt. mainīt. Tādēļ, manuprāt, filozofijai, kas nav pamatota cilvēka dzīves pieredzē, nav nekādas jēgas un nozīmes.
  – Vai tev kā psihoterapeitei pietiek darba?
  – 20-30 procenti manu klientu ir psiholoģijas, psihoterapijas studenti. Apmēram 50 procenti – cilvēki, kas domā par savu garīgo izaugsmi un izvēlējušies mani par pavadoni savā ceļā. Pārējie varētu būt tie, kas vēlas sevi mainīt, bet īsti nezina kā. Un 5 procenti tie, kuri jūtas vientuļi un meklē kādu kam uzticēties.
  – Kas pamudina sievietes un vīriešus meklēt psihoterapeita vai arī grupu terapijas palīdzību?
  – Viņu dzīvē ir kas tāds, kas traucē sajust un baudīt dzīves pilnību. Ir vēlme dzīvot citādāk, justies labāk. Vienam tā var būt neapmierinātība ar darbu, citam ar partneri, vēl citam ar likteni.
  – Bet viens uzskatīs, ka savas problēmas vislabāk var risināt izdzerot pudeli alkohola. Cits kāps kalnos, vēl kāds ies uz baznīcu.
  – Psihoterapeits jau nav tas, kurš kaut ko mistisku izdara un cilvēks no kabineta iziet pavisam cits. Ar citu domāšanu, attieksmi, uzskatiem utt. Jāmainās un mainīties var tikai cilvēks PATS. Psihoterapeits var palīdzēt paplašināt cilvēka redzeslauku un varbūt norādīt uz lietām, kuras vērts mainīt. Es kā terapeite ar saviem jautājumiem klientam tikai palīdzu aiziet līdz vietai, kur sākas viņa paša brīvā izvēle. Kamēr, piemēram, cilvēka dzīvi vada viņa kaislības, viņš nav brīvs un savu brīvo izvēli nevar izdarīt.  Tad skan teicieni: "Vai, tas man tā neapzināti iznāca!", "Tā tikai sagadīšanās..." un tamlīdzīgi.
  – Divi vārdi – brīvā izvēle. Bet kas vēl zem tiem slēpjas?
  – Es domāju mīlestība. Mīlestība ir enerģija, mīlestība ir Dievs. Man patīk Sergeja Lazareva teiktais, ka tad, kad cilvēks izsmēlis visu savu mīlestības devu, viņš nomirst un aiziet pie Dieva pēc nākošās devas un nāk atkal atpakaļ uz Zemi un turpina savu ceļu. Tātad mīlestības enerģija ir tas potenciāls ar kuru mēs atnākam šajā pasaulē. Savu mīlestības enerģiju mēs savā dzīvē varam pavairot un uzkrāt nevis to glabājot, bet gan dodot. Diemžēl bieži cilvēks par to aizmirst un iet pa dzīvi tikai pieprasot.
  Ja pieņemam un ticam, ka Dievs mūs katru radījis pēc sava ģīmja un līdzības, tad katrs no mums savā sejā nes Dieva tēlu. Ja ienīstu vai esmu vienaldzīga pret kādu cilvēku, tad taču to pašu nodaru Viņam.
  – Nu, bet gribu un nīstu! Cilvēks pateiks: "Tā mana izvēle"!
  – Ja pasaka: "Ienīstu, jo es tā izvēlos!" atšķiras no teksta: "Ienīstu, jo viņš ir maita!" Otrajā variantā runātājs tieši deklarē, ka viņš pats taču nav vainīgs pie tā ko jūt. Vainīgs ir tikai un vienīgi tas otrs. Izvēle cieši saistīta ar atbildību ne tikai par to ko dari, bet arī par to ko jūti un domā.  Tātad, ja es izvēlos kādu nīst, tad man jābūt gatavai atbildēt par sekām, kuras nesīs mans naids.
  Aizejot no dzīves līdzi neņemam materiālās vērtības, bet gan visu to, ko esam piedzīvojuši savā dzīvē. Piedzīvojuši, tas ir, JUTUŠI.
  – Ir jēdzieni laime un laimīgs cilvēks. Ko tas nozīmē?
  – Laimīgs ir cilvēks, kas var pateikt, ka nodzīvojis savu dzīvi saskaņā ar savu dziļāko būtību, bijis patiess pret sevi un citiem, un lēnprātībā piepildījis savu Likteni. Visos pārējos gadījumos laime – tas, manuprāt, ir kaut kas aiz ausīm pievilkts. Dzīve mums piedāvā grūtības un pārbaudījumus, lai mēs augtu savā garā un pilnveidotu savu dvēseli.
  Veci cilvēki vai tādi, kas bijuši nāves briesmās, atgriezušies no kara un tamlīdzīgi, pavisam savādāk nekā vairums vērtē dzīvību un nāvi. Ja kādam no mums pateiktu: "Tev atlikušas dzīvot tikai divas dienas. Un pēc tam viss, tevis vairs nebūs šajā saulē". Ko tad darīsi? Vai strīdēsies par to, kādu zupu šodien ēdīsi? Es personīgi vispirms padomāšu, ar ko pavadīt savu laiku, kura man palicis tik maz. Tad visas tā saucamās problēmas nemaz vairs nebūs problēmas, jo zudīs to nozīmība.
  Patiesībā jau mūsu dzīve mūsu ķermenī ir ierobežota. Ja katru savu dzīves dienu dzīvosim kā pēdējo, tad tā būs tik liela intensitāte, kuru nevarēs izturēt. Mēdz teikt, ka orgasms ir kas ļoti līdzīgs laimei. Bet vai tas būtu laime 24 stundas pēc kārtas? Dzīve taču ir tik vispusīga un sastāv no tik daudzām  lietām! Veikalā izvēlēties vienu starp diviem garšīgiem sieriem un diviem ļoti mīļiem vīriešiem – tās būs dažādas jūtu intensitātes un skaudrāka izvēles sajūta.
  – Padomju laikos teica vienkārši – dzērājs. Tagad sakām atkarīgais. Pie tam atkarības var būt daudzas un dažādas. No azartspēlēm, narkotikām, mīlestības, galu galā no televizora skatīšanās.
  – Man tuvs uzskats, ka Baltijas reģionam dažādas atkarības līdzi nākušas kā kultūrvēsturiskais mantojums. Kaut vai pēdējos divsimt gados. Vidēji pēc katriem divdesmit gadiem mūsu zemei pāri gājis karš, revolūcija, izsūtīšanas. Šajā laikā sievietei piedzimst dēls, izaug, nobriest un aiziet karā. Laikam jau sievietes prāts noorientējas tā, ka, pirmkārt, uz vīriešiem nevar paļauties, jo pieaudzis vīrietis aiziet un neatgriežas, otrkārt, viņi ar mani ir tikmēr, kamēr bērni, bet atkarīgajam tā arī ir, ka visu mūžu kāds aprūpētājs, glābējs ir vajadzīgs.
  Nojaukta arī mantošanas un pārmantošanas sistēma, jo vairs nezinām, kas bija mūsu senči trešā un ceturtā paaudzē. Reta ģimene zina piecas, septiņas iepriekšējās paaudzes. Vecākajam dēlam vajadzētu mantot ne tikai mājas, bet arī visu atbildību par savu dzimtu, tās turpināšanu.
  Vēl kāda nianse par atbildības pieņemšanu. Šķiet, visi zina, ka jāprot piedot, tas nozīmē pārstāt vēlēties atriebties, citam un sev. Mēs visi piedošanas ziņā esam uz viena līmeņa, jo visi esam Dieva bērni un kā nepiedot, ja Dievs jau piedevis. Savukārt, atvainot nozīmē ļaut cilvēkam iziet, atiet no vainas, bet atbildība, kā saka Irvins Jaloms, piedzimst vainas krekliņā. Respektīvi, cilvēks, kurš nav spējīgs pieņemt vainu nav spējīgs arī uzņemties atbildību, kas savukārt liecina par cilvēka briedumu, jo tikai pieņemot atbildību mēs kļūstam par personību, respektīvi, kļūstam pieauguši.
  – Ko tu vēlies pati sev?
  – Zinu noteikti, ko vēlos. Zinu, ko gribu izdarīt. Gribu izveidot Latvijā savu psihoterapeitisku klīniku, kurā strādās arī citi psihoterapeiti. Pēdējos četrus gadus sāku audzēt šīs savas idejas sēkliņu un viņa aug! Man ir sajūta, ka šī lieta man noteikti jāizdara un tad būšu savu likteni piepildījusi. Nu jau otro gadu pēc kārtas organizēju grupu terapijas vasaras semināru, šogad tas notiks Usmā. Seminārā piedāvāju 7 dažādas grupas jebkuram interesentam. Uzzināt par to var iegūt Cilvēka izpētes institūta mājas lapā www.cii.lv, kurā var iegūt informāciju ne tikai par institūta organizētajiem semināriem, bet arī par psihoterapiju un psihoterapeitiem.
  Tas, ka cilvēki nāk uz semināriem, noteikti ļoti labs rādītājs, tātad ir daudzi, kas vēlas mainīt savu dzīvi, tās kvalitāti. Strādājot kā individuāli, tā psihoterapeitiskajās grupās, cilvēks var izzināt savu dzīvi, izpētīt tās stiprās un vājās puses.
  – Vai savā klīnikā strādāsi tikai ar eksistenciālo terapiju?
  – Noteikti ne, jo arī tagad uz semināriem aicinu dažādu skolu un virzienu pārstāvjus – mākslas, geštaltterapijas, dejas, ķermeņa terapija, Hellingera ģimenes sistēmas un psihodinamiskās psihoterapijas pārstāvjus. Man vissvarīgākā šķiet cilvēka izaugsme. Nevis tieši ārstēšana, bet radīt apstākļus, kuros cilvēks var pilnveidoties un attīstīties.
  – Ne viens vien saka, ka psihoterapeiti to vien dara, kā plēš lielu naudu un tas viņu galvenais mērķis...
  – Jā, tā runā. Latvijā vispār nedrīkst izbraukt uz ielas, ja automašīna nav apdrošināta, bet Vācijā, piemēram,  jebkuram iedzīvotājam ir veselības apdrošināšana. Un viņi par savu apdrošināšanas summu var atļauties apmeklēt arī psihoterapeitu divus gadus bez maksas. Kad pie mums tā būs? Protams, par psihoterapeita pakalpojumiem jāmaksā, jo psihoterapeitiskā palīdzība nav iekļauta valsts veselības aprūpes sistēmā.
  – Vai tev daudz cilvēku, kurus uzskati par saviem draugiem?
  Būs kādi 8. Vai tas ir daudz?
  – Ko domā par vecumu?
  – Ja runa par fizisko vecumu, tad man ir samērā grūti pieņemt, ka mans ķermenis noveco un sejā parādās dzīves pieredzes nelūgtās rievas… Mēģinu visādi ar to cīnīties. Ja ir laiks un nauda, apmeklēju kosmetologu.
  – Tavas dienas jaukākie brīži?
  – Jaukākais – pamošanās. Diena sākas ar kafiju un cigareti pie datora pārskatot pastu. Par pēdējā laika jaukākiem brīžiem – esmu sākusi mācīties dejot flamenko, tas atkal ir kaut kas atbilstošs manai būtībai un iepriecina ne tikai manu ķermeni, bet arī sirdi.
  VIZĪTKARTE
  Gunta Deģe
  Eksistenciālā terapeite
  Dzimtā pilsēta Liepāja
  Par savas dzīves Skolotājiem sauc: savus vecākus Līnu un Alfrēdu Deģi.
  Savus skolotājus psihoterapijā: Ludmilu Ļičāginu, Kristīni Cirheri, Rimasu Kočunasu un Aleksandru Aļekseičiku.
  Izveidojusi savu mājas lapu www.cii.lv
  Mīļākie ziedi: tie, kas vēl nav nogriezti, tātad – dzīvie
  Neprātīgākais piedzīvojums: nakts brauciens ar džipu pa kalnu ceļiem, ceļu nezinot…
  
  
   Foto no personīgā arhīva
  
  LOGI
  Savu mīlestības enerģiju mēs varam pavairot un uzkrāt nevis to glabājot, bet gan dodot.
  Tad man lika tā saucamajos līķu pagrabos atstrādāt kavētās nodarbības