Vardarbības cēloņi ģimenē.
   
    publikācija tapusi sadarbībā ar žurnālu "Psiholoģijas Pasaule".
    
   Tiesībsargājošo institūciju pārstāvja skatījums
   
   Inese Kurzemniece,Tukuma rajona prokuratūras prokurore
   
    Cilvēki ir aizmirsuši šo patiesību, bet tev nevajag to aizmirst. Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis.
    (Antuāns de Sent Ekziperī “Mazais princis”)
    
    Gandrīz katrā ģimenē aug vismaz viens vai vairāki bērni, un vecāku pienākums gan pēc likuma, gan arī tīri cilvēciski ir rūpes par savu atvasi. Tās ir rūpes par bērna ikdienas vajadzībām, par viņa normālu fizisku un garīgu attīstību. Bērns no saviem vecākiem ir atkarīgs, viņš mums uzticas, un mēs esam par viņu atbildīgi.
    Bet ko mēs ikdienā varam novērot lielā daļā ģimeņu? Vecāki ir aizņemti. Tiem ir jāpelna iztika, jāveido savs bizness, karjera. Tas, protams, ir vajadzīgs, bet viņiem vairs nav laika ne sev, ne arī bērniem. Nav laika uzklausīt savu bērnu, nav laika apjautāties, par viņa ikdienu, problēmām, draugiem, nodarbēm, domām un jūtām. Vecāki nezina, ko bērns dara, kad atnāk mājās no skolas, vai viņš līdz skolai vispār ir aizgājis. Vecākiem nav laika atpūtai kopā ar savu bērnu, ar ģimeni. Jā, protams, materiālā ziņā bērnam nekā netrūkst, bet kā ar dvēseli, ar bērna garīgām vajadzībām, ar sapratni, uzklausīšanu, ar tik ļoti gaidītajiem vārdiem “es tevi mīlu”, “tu esi vienreizējs”? Kas gan notiek ar šādu savā vaļā atstātu bērnu? Ikviens mēs alkstam pēc piederības un uzmanības, arī bērni.
    Tāda situācija, protams, nav visās ģimenēs, bet liela daļa šādu nesaprasto, neuzklausīto bērnu tomēr nonāk uz ielas, meklē savu kompāniju, kurai justos piederīgi un vajadzīgi. Ir labi, ja šī grupa ir pozitīva un bērns atrod cilvēkus, kuri viņu atbalsta un saprot. Tomēr biežāk ielas bērnu grupas savas dzīves vērtības ir apguvuši no televīzijā redzētā. Nevienam nav noslēpums, ka mūsdienu televīzija ir pārpilna ar dažādām vardarbības, noziedzības un seksa ainām. Šis “televīzijas dzīves modelis” komplektā ar vecāku nevērību ir “laba augsne” bērnu deviantajai uzvedībai, jo šie bērni savā ģimenē ir pamanījuši vienu – ja tiek izdarīts kas slikts, kaut arī netīšām, piem., saplēsta brokastu krūzīte, vecāki uz brīdi “pamostas” vismaz tik daudz, lai norātu par neuzmanību. Secinājums – man vajag izdarīt ko sliktu, tad mani vecāki man pievērsīs uzmanību. Vēlme sevi apliecināt kaut ar negatīvu uzvedību, likt vecākiem sevi pamanīt, atcerēties, ka viņiem ir bērni, nereti tā saucamo “labo ģimeņu” bērnus noved uz noziedzības ceļa.
    Es domāju, ka mēs daudzi atceramies pirms dažiem gadiem traģisko notikumu Vidzemes pusē, puisis, tobrīd jau pilngadīgs, ielauzās bērnudārzā un nogalināja vairākus bērnus un audzinātāju. Protams, vainīgais tika sodīts, bet viņa motivācija, kā noskaidrojās tiesu psihiatriskās psiholoģiskās ekspertīzes laikā, bija pavisam banāla – viņš negribēja nevienam atriebties, viņš pat it kā nealka asiņu, viņš vienkārši gribēja būt slavens. Varbūt vecāku uzmanības trūkums bērnībā, noklusētie mīlestības un atzinības vārdi?
    Vecāku nevērībai ir liela nozīme, ka tā sauktie ielas bērni nonāk mazo likumpārkāpēju rindās. Viņi neprot savu brīvo laiku pavadīt lietderīgi un dažādus likumpārkāpumus izdara bara instinkta vadīti, lai iekļautos grupā, lai netiktu apsmieti. Sākumā tā var būt kādas afišas noraušana, turpinājumā – vitrīnas vai veikala skatloga izsišana, pēc tam jau kāda piekaušana, lai iegūtu kārotos santīmus, vai vienkārši tāpat – jautrības labad. Nereti var dzirdēt cilvēkus sakām, ka viņiem lielākas bažas un pat bailes sagādā šie klaiņojošie pusaudžu bari nekā kāds agresīvi noskaņots dzērājs.
    Lielākā daļa bērnu likumpārkāpēju tomēr, kā rāda statistika, nāk no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, un likumpārkāpumu, visbiežāk zādzību, bērns izdara izsalkuma vai citu savu dabisko vajadzību spiests. Ir arī gadījumi, kad bērns turpina savā dzīvē to, ko ir redzējis ik dienas: savu vecāku nodarbošanos – zagšanu, ubagošanu u.c. Vai pat vecāki viņus uz to piespiež.
    Pagājušā gadā Tukuma rajona prokuratūra uz tiesu nosūtīja krimināllietas par 25 apsūdzētajiem nepilngadīgajiem, savukārt par 57 nepilngadīgajiem krimināllietas tika izbeigtas vai atteikta to ierosināšana, jo nav sasniegts 14 gadu vecums, lai viņus varētu saukt pie kriminālatbildības. No šiem 57 bērniem 16 tika nosūtīti uz tiesu lēmuma pieņemšanai par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu. Par pēdējiem pieciem gadiem šie skaitļi attiecīgi ir mainījušies pieaugošā kārtībā – 147 nepilngadīgie nosūtīti uz tiesu, par 251 nepilngadīgo krimināllieta izbeigta vai pieņemts lēmums par atteikšanos to ierosināt, bet no tiem 75 nosūtīti uz tiesu audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanai.
    Runājot par vardarbības cēloņiem ģimenē, ir jāmin kāda it kā pavisam nevainīga lieta – nezināšana. Jaunām un ne tik jaunām māmiņām trūkst elementāru zināšanu par bērna attīstību, viņa vajadzībām. Ja atceramies pirms kāda laika izskanējušo ziņu, ka ir atrasts zīdainis, kurš vairākas dienas pavadījis viens pats mājās, gulēdams savos dabiskajos izdalījumos un neēdis, jo jaunajai māmiņai nav ienācis prātā, ka arī zīdainim tāpat kā viņai ēst gribas katru dienu.
    Šī nezināšana komplektā ar nevērību ļoti bieži noved pie smagiem mazu bērnu traumatisma gadījumiem – apdegumiem, apsaldējumiem, saindēšanās, miesas bojājumiem u.c.
    Ļoti bieži var novērot nezināšanas izraisītu fizisku vardarbību pret saviem bērniem, kad pēršana, pat sišana tiek izmantota kā audzināšanas metode, jo tā taču mēs visi tikām audzināti. Tā mēs turpinām šo vardarbības ķēdi, audzinot savu bērnu ar pērienu gan par “pelnītām” lietām, gan arī šad tad uzšaujot profilaksei. Var jau aizbildināties, ka es nezināju, ka sišana ir fiziska vardarbība, otra cilvēka pazemošana, ka tā nav tā pareizākā audzināšanas metode, ka ir daudzas citas labākas, ietekmīgākas, bet – NEZINĀŠANA NEATBRĪVO NO ATBILDĪBAS.
    Kādam “nezinātājam” tiesa piesprieda reālu sodu brīvības atņemšanu. Mezgls sāka atrist, kad ar pērieniem audzinātais bērns savas apspiestās negatīvās emocijas – aizvainojumu, dusmas agresijas veidā izgāza uz saviem skolasbiedriem. Psihologs, strādājot ar šo bērnu, noskaidroja, ka tēvs viņu mājās regulāri ieper, bija pat piefiksēti viegli miesas bojājumi. Tiesā tēvs varēja paskaidrot vien to, ka nav gribējis radīt savam bērnam ciešanas, bet savādāk šis bērns neesot valdāms, kā tikai iebaidot un “noliekot pie vietas” ar regulāru pēršanu, arī viņš pats tā esot uzaudzis. Tiesa piesprieda tēvam brīvības atņemšanu, viņš uzrakstīja apelācijas sūdzību, ka ir notiesāts par sava bērna audzināšanu. Apelācijas tiesa spriedumu praktiski negrozīja, un tas palika spēkā.
    Daudziem no vecākiem, manuprāt, pilnīgi pietiktu ar to, ja viņiem tiktu uzlikts minimāls naudas sods un izskaidrots, ka viņu rīcība ir pretrunā ir likumu, tāpēc ļoti apsveicami ir pēc  Bērnu un ģimenes lietu ministrijas ierosinājuma veiktie grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā, ka par fizisku vai emocionālu vardarbību pret bērnu, arī pamešanu novārtā var piemērot administratīva rakstura sodu, nevis kā tas bija iepriekš, ka par vardarbību bija paredzēta tikai kriminālatbildība, lai gan ir grūti izvērtēt, kad pret bērnu piemērotā vardarbība ir pietiekami liela un smaga, lai par konkrēto gadījumu ierosinātu krimināllietu, un kad pietiek vien ar “pirksta pakratīšanu”.
    Mums ir labi zināma drūmā statistika par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret alkoholu. Runājot par vardarbību ģimenē, ir atšķirība, vai alkoholu lieto viens no vecākiem vai abi. Ja alkoholu lieto viens no vecākiem, tad parasti tas ir vīrietis - tēvs. Kāda tad ir šīs ģimenes ikdiena ? Līdzekļu trūkums, jo arī tā saucamo “krutku” neviens nedod par velti, un nereti tās iegūšanai no mājas tiek iznestas visas kaut cik vērtīgas mantas. Turklāt darba devējam nav nepieciešams darbinieks, kam ir alkohola problēmas. Tas nozīmē, ka visbiežāk šim vīrietim nav arī normāla darba. Šādā ģimenē valda bailes no tā, kādā izskatā tētis mājās atnāks šovakar – uz divām vai uz četrām kājām, mierīgā vai agresīvā noskaņojumā; kauns no vienaudžiem, no kaimiņiem, regulāra lamāšanās, arī sievas iekaustīšana, nereti pat izvarošana, jo vīram taču ir vīra tiesības. Visbiežāk, lai arī cik skumji tas būtu, sieviete klusē par ģimenē notiekošo. Klusē, jo kaunas no kaimiņiem, sabiedrības, baidās no vēl smagākas izrēķināšanās, baidās zaudēt kaut tos dažus latiņus, kas tiek ģimenes budžetam dzeršanu starplaikos, baidās palikt viena ar bērniem bez vīrieša. Bieži šīs sievietes ar domu pasargāt bērnus tos paslēpj blakus istabā, lai viņi neredzētu, kā māte tiek sista, pazemota, bet nepadomā, ka viņi visu dzird, ka viņi redz, kāda viņa izskatās pēc “parunāšanās” ar tēvu. Sieviete neiedomājas, ka, arī dzirdot visu notiekošo, bērns tiek emocionāli traumēts. Kas notiek tālāk? Agrāk vai vēlāk, bet vardarbīgajam vīrietim pa ķērienam gadās arī bērns, sākumā tā var būt pagrūšana, lai nemaisās pa kājām, bet turpinājumā jau pavisam reāla piekaušana. Nereti tas liek sievietei attapties, lai saprastu, ka tā turpināt nevar. Nezinu, vai to var saukt par mātes instinktu vai motivācija ir pavisam cita, bet sieviete it kā sasparojas – mani tu vari sist, kaut nosist, bet manus bērnus tu neaiztiksi! Katra cīnās, kā prot. Dažreiz iznākums ir smagi miesas bojājumi – regulāri lauztas ribas, “zilas” acis, smadzeņu satricinājumi, pat nāve. Notiek arī tā, ka sieviete ar savas ģimenes vai draugu palīdzību atrod iespēju aiziet no vardarbīgā vīrieša. Diemžēl jāsaka, ka bēdzējas praktiski vienmēr ir sievietes.
    Gadījumā, ja ģimenē ar “zaļo pūķi” draudzējas abi vecāki, tad tā ir viņu galvenā un svarīgākā ikdienas nodarbošanās un nekam citam viņiem neatliek ne laika, ne spēka. Šādos gadījumos vairāk novēro bērnu pamešanu novārtā, mazāk fiziska rakstura vardarbību. Ja ģimenē ir vairāki bērni (un parasti šādās ģimenēs tā arī ir), tad novēro situāciju, ka lielākie brāļi un māsas ir vecāku vietā mazajiem. Ja skolas vecuma bērns ar sevis apkopšanu daudzmaz galā tiek pats, tad pirmsskolas vecuma bērni nevar paši sevi apkopt.
    Kādā pagasttiesā pirms vairākiem gadiem šādai ģimenei atņēma sešus bērnus, jaunākajam bija tikai pāris mēneši, un bērnam bija apsaldētas abas kājiņas, kaut arī viņš atradās istabā savā gultiņā. Ārā bija auksts, istaba nekurināta, vecākus sildīja izdzertais šņabītis, un mazulis gultiņā gulēja slapjš savās čurās, pat neapģērbts.
    Ja nezināšanu un alkoholismu varētu saukt par sociāla rakstura problēmu, tad vardarbīgam vecākam problēmas, kas saistās ar pašapziņu, ar vēlmi pār kādu valdīt, arī ar agresijas palīdzību, ir vairāk psiholoģiskas. Ļoti daudzi varmākas ir ar vardarbīgu bērnības pieredzi, un, ja viņos šīs traumas sekas nav psiholoģiski atrisinātas vai nu ar speciālistu palīdzību, vai pašam, mēģinot sevi izprast un ar sevi strādāt, tad turpināt vardarbību ir vienīgais veids, kādā šie cilvēki var sevi apliecināt, kādam pierādīt, ka viņš ir varenāks par otru, ka viņš var to pazemot, apspiest, nodarīt sāpes. Tas ir veids, kādā viņš ir iemācījies atrisināt savas problēmas.
    Runājot par vardarbību ģimenē, nevar nerunāt par sabiedrības attieksmi un katra tās locekļa atbildību. Mēs dzīvojam stereotipu pārpilnā pasaulē. Ļoti daudzi joprojām uzskata, ka tas, kas notiek ģimenē, ir tikai ģimenes lieta un to nevajag “nest uz āru”. Sievas un bērnu lamāšana un regulāra iekaustīšana ir ģimenes lieta, ja vien tas, protams, netraucē kaimiņu miegu. Savu meitu un pameitu, māsu un pusmāsu, mazmeitu un māsīcu seksuāla izmantošana ir ģimenes lieta, jo taču no malas neviens necieš. Skumjākais ir tas, ka šāds viedoklis ir arī daļai “vecā kaluma padomju skolu izgājušo” atbildīgo iestāžu darbiniekiem.
    Kāds piemērs – ģimenē regulāri notiek strīdi un kaušanās, kad vīrs ir piedzēries. Sista un grūstīta parasti tiek sieva, un vardarbības akti visbiežāk notiek pavēlā vakarā. Kad kārtējo reizi šai ģimenē notiek skandalēšana un pēc skaņām var saprast, ka šoreiz strīdā ir iejaukti arī bērni, kaimiņi izsauc iecirkņa inspektoru. Inspektors atbrauc un aizbrauc, varmāka otrā dienā staigā lielīgs kā gailis. Kā noskaidrojas, iecirkņa inspektors tā vietā, lai sastādītu varmākam protokolu par sīko huligānismu, jo policiju tomēr izsauca kaimiņi, ir nolasījis pamācošu morāli vienam no dēliem, jo viņš ir atļāvies nostāties pret tēvu, kad viņš jau nez kuro reizi bijis vardarbīgs pret māti.
    Pat par seksuālajiem noziegumiem ir bijušas runas – kāpēc tos vajag aktualizēt, tā taču ir dziļi intīma ģimenes lieta. Protams, noziegums notiek ģimenē, bet sekas attiecas uz visu sabiedrību, jo “cilvēks nav vientuļa sala”, bet gan dzīvo starp cilvēkiem, veido ar viņiem attiecības.
    Kā vēl viens sabiedrības stereotips būtu minams tas, ka cilvēki ir radījuši sev priekšstatu par to, cik pretīgam, atbaidošam un atpazīstamam ir jābūt varmākam. Un bieži vien, kad bērni sāk runāt par vardarbību ģimenē, tieši šis priekšstats ir tas, kas liek sabiedrībai vērsties pret bērnu, apvainojot viņu aprunāšanā vai fantazēšanā, tā vietā, lai uzklausītu vai mēģinātu palīdzēt, jo bērna nosauktais varmāka taču ir tik labs cilvēks, viņš noteikti nevarētu izdarīt to, par ko bērns stāsta. Diemžēl prakse rāda, ka parasti bērns tādas lietas nesafantazē, pirmkārt, viņam nav nepieciešamības to darīt, un, otrkārt, ikviens bērns vēlas dzīvot ģimenē un saprot, ja viņš kaut ko runās, tad būs pārmaiņas. Visbiežāk uzdotais bērnu jautājums ir: „Vai jūs viņu liksiet cietumā?”
    Runājot par seksuālo vardarbību ģimenē, prakse rāda, ka parasti bērns pamazām tiek pieradināts pie tā, ka viņš būs seksuālo vajadzību apmierināšanas objekts. Ar šo bērnu tiek “strādāts”, tiek nodibinātas ciešākas attiecības kā ar pārējiem bērniem, notiek “uzpirkšana”, mazu noslēpumu veidošana, intīmāki glāsti, sarunas. Bērns sajūt, ka kaut kas nav tā kā vajag, un parasti cilvēki, kam ar viņu ikdienā ir saskare (bērnudārza audzinātājas, skolotāji), var novērot uzvedības izmaiņas. Tikai tam bieži nepiegriež vērību, ja vien nav kādu acīmredzamu vardarbības pazīmju. Diemžēl pedagogiem trūkst arī vajadzīgo zināšanu, lai atpazītu vardarbības pazīmes bērna uzvedībā. Skumjākais, ko es savā praksē esmu konstatējusi, ka pat pedagogi uzskata,  ka tikai reāla izvarošana, kad ir noticis piespiedu dzimumakts, ir uzskatāma par seksuālu vardarbību.
    Sabiedrības apziņā ir kāds ļoti dziļi iesakņojies mīts, proti, sieviete pati ir vainīga, ka tiek sista. Kāds piemērs no prakses – sociāli nelabvēlīga ģimene: dzer vīrs, dzer sieva, un pēc kādas no šīm iedzeršanām sieviete tiek nežēlīgi piekauta, piekaušanas sekas – nāve. Arī par šo gadījumu izskanēja sabiedrības atziņa – pati vainīga – dzēra, bērnus nevāca, ar citiem vīriešiem vazājās. Kā noskaidrojās izmeklēšanā, kādreiz šī sieviete bijusi visnotaļ pozitīva sabiedrības locekle, bet pamazām kopā ar vīru nodzērusies. Ļoti labi zināms ir fakts, ka sievietes nodzeras daudz ātrāk, un visas nav tik stipras, lai spētu cīnīties ar vīra alkoholismu. Vieglāk ir dzert līdzi viņam. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka šis nebija vienīgais “pēriens”, tiesu medicīniskās līķa ekspertīzes rezultāti rādīja, ka tādas piekaušanas ir bijušas bezgalīgi daudzas. Jautājums, vai patiešām šī sieviete bija vainīga tik ļoti, lai regulāri tiktu izmantota par boksa maisu un galu galā tiktu brutāli nospārdīta? Bet skumjākais šai stāstā ir tas, ka pēdējam pērienam bija aculiecinieks – dēls, kuram bija jānoskatās, kā tēvs viņa māti pa ceļam uz mājām nospārda. Vai arī šis bērns ir vainīgs? Kāda būs viņa turpmākā dzīve, ja vēl pēc psiholoģiskās rehabilitācijas kursa bērna vārdi bija – kad es izaugšu liels un mans tēvs jau būs ārā no cietuma, es viņu noķeršu, pakāršu kokā un atspārdīšu tāpat, kā viņš izdarīja ar mammu.
    Ir vēl daudz citu stereotipu un mītu, pēc kuriem vadās liela daļa mūsu sabiedrības locekļu, tāpat kā liela daļa dzīvo pēc principa – „ne mana cūka, ne mana druva”. Mēs esam ļoti ziņkārīgi, mums patīk aprunāt un tenkot par lietām, kas notiek mums apkārt, mums patīk būt aculieciniekiem kādā notikumā, lai mēs pēc tam varētu palielīties, ka to jau zinājām. Diemžēl gadījumos, kad šīs zināšanas ir nepieciešamas, lai noskaidrotu patiesību, lai atklātu kādu noziedzīgu nodarījumu, šos zinātājus pēkšņi piemeklē “amnēzijas lēkmes”, viņi neko neatceras un nevēlas liecināt, jo pēc tam taču būs vēl jābrauc uz tiesu, kāpēc gan man tas būtu jādara, mani taču tas neskar, es tikai redzēju vai dzirdēju, lai policija pameklē kādu citu utt. Vai, ar šādu attieksmi dzīvojot, mēs varam pārmest policijai par daudzajiem neatklātajiem likumpārkāpumiem?
    Ļoti daudzi no mums dzīvo daudzdzīvokļu mājās, mēs dzirdam pat to, kā kaimiņš dzer savu rīta kafiju, bet mēs izliekamies nedzirdam regulāros vardarbības aktus, kas notiek mums turpat blakus, lai gan mūsu iejaukšanās iespējams paglābtu kādu bērnu, padarītu viņa bērnību kaut mazliet laimīgāku, un galu galā mēs pasargātu paši sevi no cilvēkiem, kuri risinājumu jebkurai situācijai redz vienīgi vardarbībā.
    Nebūsim kūtri, nesapņosim vaļā acīm par to, ka mūs neskar kaimiņmājā notiekošais, paglābsim kādu bērnību, skaļi paužot savu NĒ, VARDARBĪBAI!