Uzzināt par sevi visu. Pastaigas cilvēks.

Pastaigas cilvēks
 Teksts: Inita Saulīte-Zandere
 Foto: Karlīna Vītoliņa
 
 Uzzināt par sevi visu
 
 “Dzīvot šeit un tagad” ir teiciens, ko bieži var dzirdēt no Latvijā labi pazīstamās psihoterapeites Guntas Deģes. Par viņu saka – gudra un skarba. Runā, ka daudzi viņas metodes nespējot izturēt. Guntas lauciņš – eksistenciālā psihoterapija – balstās uz principa, ka cilvēka dzīvi veido nevis nejaušības vai situācija, bet viņš pats. Un tas, par ko kļūs, ir atkarīgs no paša izvēles. To ir sāpīgi apjaust. Pie viņas meklē spēku, horizontus, kārtību domāšanā.
 Guntas piedzimšanu vecmāmiņa izlika kārtīs. No mammas bērnībā viņa šad tad dabūja pa muti, jo bija spītīga un stūrgalvīga. Varēja kļūt par žurnālisti, bet kļuva par dakteri. Varēja kļūt par traumatoloģi, bet kļuva par narkoloģi. 28 gados bija Liepājas narkoloģiskā dispansera galvenā ārste. Šobrīd – Cilvēka izpētes institūta vadītāja.
 Pret psihoterapiju ir visai neviennozīmīga attieksme. Pastāv uzskats, ka tā ir modes lieta. Arī – ka iešana uz terapijām liecina par to, ka cilvēkam nav draugu vai ka viņš netiek ar sevi galā… Kā tu to komentē?
 Principā es arī tā uzskatu – ja tev ir labi draugi, tad lielākoties psihoterapija nav vajadzīga. Bet tas ir par psihoterapijas zemāko līmeni, par tiem gadījumiem, kad kaut kas ir sakāpis un ir nepieciešams nolaist tvaiku. Kā man bija šodien. Esmu nolēmusi uztaisīt grupu terapijas klīniku, biju atradusi tai māju. Šodien man pēkšņi paziņoja: nē, šo māju nepārdos. Gāju pa Vecrīgu un apmēram 20 minūtes jutos tik šausmīgi abižota – nu kā ar mani var šitā izrīkoties, kā mani šitā var uzmest? Līdz tam brīdim, kad uz situāciju paskatījos no cita plauktiņa. Ja pastāvu uz to, ka man par visu varu ir vajadzīgs tieši tas īpašums, tad esmu uzmesta. Bet ja nu tā sieviete, kas man nepārdeva māju, ir tikai ierocis Dieva vai Visuma rokās, kas man saka: “Neņem to vietu, ņem citu!”? Pēc tam es minūtes laikā pieņēmu lēmumu pirkt citu māju, kaut pat iekšu tai neesmu redzējusi. Viss aizgāja: cilvēks uzreiz varēja atbraukt, uzreiz varēja dabūt vērtētāju, viss notika. Bet pirms tam: tad viņa nevar atbraukt, tad nav dabūjusi tādus vai šitādus papīrus, tad viņa brauc uz Kubu...
 Lūk, šādā situācijā palīdzētu psihoterapija draugu līmenī – ja es piezvanītu draudzenei: “Ārprāts, kā esmu uzmesta!” Lai nepaturētu sevī, lai nekrātos aizvainojums.
 Es uz psihoterapiju neskatos šādi. Uzskatu – tas ir primitīvākais līmenis. Kāpēc man vispār ir Cilvēka izpētes institūts (vairāk informācijas – www.cii.lv – red.), nevis, teiksim, psihoterapijas institūts. Piemēram, Ķīnā ir skaidrs, ka garīgās izaugsmes ceļš ir ceļš caur budismu, Indijā – caur jogu. Mūsu dienās un mūsu platuma grādos pie šī konfesiju kara un pie tik nosodošiem mācītājiem grūti iedomāties, ka es ar savu domāšanu pieņemtu viņus kā garīgos skolotājus.
 Kad tikko sāku interesēties par psihoterapiju, biju pārņemta ar ideju, ka tā ir īstā un vienīgā panaceja, kas spēj darīt cilvēku laimīgu. Šobrīd es saku, ka psihoterapija ir viena no iespējām, kā cilvēkam piekļūt savai dziļākajai būtībai, kā to iepazīt un dzīvot saskaņā ar sevi un Dabu. Psihoterapija spēj izmainīt fundamentālas lietas cilvēka dzīvē – no šī viedokļa raugoties, tā ir garīguma skola.
 Protams, viss atkarīgs arī no psihoterapeita. Piemēram, es uzskatu, ka Aļekseičiks (viens no Guntas skolotājiem Aleksandrs Aļekseičiks – psihiatrs un psihoterapeits ar 45 gadu darba pieredzi, Viļņas psihiatriskās slimnīcas psihoterapijas nodaļas vadītājs, kas ik pa laikam rīko seminārus arī Latvijā – red.) piedāvā tādu līmeni garīgai izaugsmei, ko lielākā daļa cilvēku nemaz nespēj pacelt. Viņu uzskata par varmāku, vardarbīgu, noliedz viņu. Bet to, ko viņš var piedāvāt garīgajā izaugsmē, to piedāvāt nespēj neviens… Ir lieta, ko pati līdz galam neesmu sapratusi: kā tas nākas – ja Aļekseičika seminārā kaut ko izdaru, tas fundamentāli izmaina manu un reizēm pat manu tuvinieku reālo dzīvi.
 Vispirms gan būtu vietā paskaidrot, kas tā grupu terapija īsti ir. Aļekseičiks saka, ka intensīva terapeitiska dzīve. Intensīva tāpēc, ka grupai parasti ir atvēlēts noteikts stundu skaits, piemēram, 14 vai 40. Patiesībā nav tik svarīgi cik, svarīgi, ka ierobežots, tātad ar šiem cilvēkiem, kuri kopā ar mani sasēžas aplī, šādā sastāvā man ir atvēlētas tikai tik stundas, cik ir. Tieši šādā sastāvā nekad vairs kopā nedzīvošu, tātad ir tikai viena iespēja, tikai šo vienu vienīgo reizi. Neatgriezeniski. Parastajā ikdienas dzīvē mēs bieži to piemirstam, ka eksistē šīs divas kategorijas Nāve un Mūžība, kuru klātesamībā dzīvojam vienlaicīgi. Grupas dzīvē to var izjust visai skaudri. Un manas dzīves kvalitāte grupā ir atkarīga no tā, cik produktīvi spēju mijiedarboties ar pārējiem dalībniekiem. Viss gluži kā lielajā dzīvē, viss ir pa īstam. Tātad, ja man ir grūtības veidot attiecības ar vīriešiem, kuri nepēj turēt doto solījumu, tad grupā obligāti būs tāda situācija, kurā šīs manas grūtības izpaudīsies, kāds kaut ko solīs un neizpildīs, un tad es varu rīkoties kā vienmēr vai arī pamēģināt rīkoties savādāk, atrisinot šo savu grūtību. Kā saka Irvins Jaloms (viens no šobrīd pasaulē pazīstamākajiem eksistenciālajiem psihoterapeitiem – red.): grupa ir dzīves ģenerālmēģinājums. Bet ja runājam par Aļekseičiku, tad dzīve viņa grupās tālu pārsniedz ģenerālmēģinājuma līmeni, tā drīzāk ir dzīve Dzīvē vai pat Mūžībā.
 Viņš nekad man nav teicis: “Tev ir jāiet tur, tev jādomā tas.” Ar diviem izņēmumiem. Reiz viņš man grupas laikā pateica: “Tev ir jāpiedod vīriešiem!” Norādot uz konkrētu vīrieti grupā: “Lūk, viņa personā piedod visiem vīriešiem, turklāt uz ceļiem!” Es? Tā? Jūs ko? Vēl savas mātes priekšā es varētu nomesties uz ceļiem… Toreiz nepiedevu. Pēc diviem gadiem citā seminārā es to izdarīju. Asaras gan šķīda, šķita, ka nevarēšu, bet piedevu un pat lūdzu piedošanu vīriešiem un arī sev. Pēc tam pamatīgi izmainījās mana emocionālā attieksme un rīcība. Biju iemācījusies atšķirt piedošanu no atvainošanas. Dzīve sūtīja pārbaudījumus – vajadzēja apliecināt jauniegūto atziņu noturību un dzīvotspēju.
 Pirms gada Aļekseičika seminārā teicu, ka varu dzīvot ar domu, ka mamma mani vaino un vainos savā nāvē. Viņš paziņoja: “Dzīvot jau tu vari, bet es to negribu. Uz placi!” Izvēlējos grupā sievieti, kuras uzvedība stipri vien atgādināja manu mammu. Viņš tai sievietei lika lūgt man piedošanu. Es viņai piedevu… Pirms tam biju daudz par to domājusi un tā kā piedevusi mammai, vismaz man tā likās. Bet tajā brīdī tas notika fiziskā līmenī, es piedevu pavisam. Pēc divām nedēļām mamma nomira. Principā ideālā nāvē – viņai trūka elpas, tēvs izsauca ātros, un kardiogrammas laikā viņa nomira. 79 gadu vecumā savā gultā, savās mājās blakus vīram un mīļotajam sunītim. Atkal – kas tas bija? Pirms tam Lilija (Guntas kolēģe psihoterapeite un gaišreģe Lilija Reinholde – red.) bija teikusi, ka mamma dabūs mocīties divus mēnešus un nomirs ap zemeņu laiku. Teicu Lilijai: “Re, mamma zemeņu laiku nesagaidīja.” Viņa atbildēja: “Kādi brīnumi? Tu taču viņu palaidi.” 
 Tu tici gaišreģiem?
 Jā.
 Esi ko tādu piedzīvojusi?
 Mana vecmāmiņa lika kārtis. Es gan viņu nepazinu, viņa nomira, pirms es piedzimu. Viņa izlika mani kārtīs.
 Mammai iepriekš bija pateikts – ja viņa dzemdēs vēl vienu bērnu, tad nomirs dzemdībās.
 Tā biji tu, kas nedrīkstēja piedzimt?
 Jā. Vecāmamma lika kārtis manam tēvam un pateica: “Tev būs meita.” Mamma sēdēja netālu un piebilda: “Nu tad jau ar citu sievieti.” Bet vecāmāte sacīja: “Nē, tā būs tava meita.”
 Tāpēc man ir 17 gadu starpība ar brāli, bet viņa dēls ir tikai pusotru gadu jaunāks par mani, mēs vienā gadā pabeidzām Medicīnas institūtu.
 Esmu kristīta luterāne, bet, jā, ticu reinkarnācijai, gaišredzībai, astroloģijai. Iespējams, ka īstais vārds nav ticēt, bet – būt informētai. Mans viedoklis: gaišreģa vai astrologa dotā informācija ir svarīga tik, lai cilvēkam būtu iespēja pašam izvēlēties. Tā ir katra privāta atbildība, ko viņš dara ar šo informāciju. Piemēram, tāds fakts. Liepājas Uzņēmumu reģistrs faktiski pārkāpa likumu, pārreģistrējot manas firmas nosaukumu, jo izdarīja to dažas dienas vēlāk, nekā pēc likuma jābūt, tāpēc, ka viņiem uzkārās visi datori. Kad jautāju Maskavas astroloģei, vai nevar paskatīties, kas tur bija un kāpēc, viņa atbildēja: “Ļoti vienkārši – tajā dienā, kad pēc likuma bija jāpiereģistrē, tajos platuma grādos piereģistrētās firmas nefunkcionētu.” Iedomājies – un Uzņēmumu reģistram uzkārās datori! Vari ticēt, vari neticēt.
 Psihoterapija tev ir bizness?
 Pagaidām tas nav bizness.
 Es ceru, ka apdrošināšanas kompānijas vienā brīdī sapratīs, ka viņiem ir izdevīgi apmaksāt vismaz daļu no psihoterapeitu pakalpojumiem, tāpat kā viņi apmaksā trenažieru zāles un baseinus, lai cilvēki mazāk slimotu. Piemēram, Vācijā apdrošināšana apmaksā psihoterapiju divus gadus.
 Gribi teikt, ka cilvēki, kas izmanto psihoterapiju, neslimo?
 Jā, lielākā daļa to cilvēku, kas gadu izgājuši terapiju plus grupu, neslimo.
 Arī es pati. Kad vēl strādāju narkoloģijā, man bieži paaugstinājās temperatūra. Kopš esmu izgājusi psihoterapijas – ļoti reti. Pagājušajā gadā noslimoju divas trīs dienas.
 Esmu dzirdējusi, ka proti sarunāt ar savu ķermeni, ka nevajag slimot.
 Jā, lielākoties tā ir.
 Ja pati nesajūtu to momentu, kad ir pārslodze, mans ķermenis pasaka, ka tagad ir tā robeža, – ja turpināšu vēl kaut ko darīt, viņš mani piespiedīs gulēt.
 Tagad tu gribi uztaisīt grupu terapijas klīniku.
 Grupu terapija man ir sirdslieta. Man tas patīk un es uzskatu, ka tieši grupas var ļoti daudz iedot, ja cilvēks saprot to sistēmu.
 Klīniku es uzskatu par savu uzdevumu. Tas man ir jāizdara.
 Piespļautie kāposti ir jāizēd
 
 Atgriezīsimies pie paša sākuma. Kas bija tava pirmā lielā izvēle dzīvē?
 Runājot par profesionālo izvēli, biju pavisam maziņa, kad man bija skaidrs – būšu daktere. Man bija iedzimts gūžas mežģījums, un divos ar pus gados profesors Krūmiņš man uztaisīja gūžas operāciju. Kopš tā laika teicu, ka gribu būt kā profesors Krūmiņš.
 Kad sāku mācīties Medicīnas institūtā, jutos briesmīgi vīlusies. Sevišķi, kad sāku voluntēt Traumatoloģijas institūtā. Sievietei tas fiziski ir ļoti, ļoti grūti.
 Kāpēc tad gāji uz traumām?
 Principā negadījums. Profesors Krūmiņš ik pa laikam taisīja kontroles tiem cilvēkiem, kurus viņš operējis. Pēdējo reizi biju pie viņa pirms skolas, bet pēkšņi, kad mācījos jau 1. kursā, uz vecāku mājām pienāca uzaicinājums aiziet uz kontroli. Kad ierados, viņš prasīja: “Kur jūsu meita?” – “Bet jūs taču mani izsaucāt.” Sākām runāties, izstāstīju, ka mācos medicīnu. Un viņš man piedāvāja iet pie viņa voluntēt, tas nozīmē operācijās turēt instrumentus. Mani, 1. kursa studenti, uzaicina profesors! Cilvēkam bez sakariem tas principā bija neiespējami. Toreiz jutos lieliski, māsiņas mani uzrunāja par dakteri… Bet apmēram pēc gada sapratu, ka es to nevaru.
 Tas bija briesmīgs lēmums. Jo viņš bija cilvēks, kas būtībā bija mani izglābis. Iedomājies, ko sievietei nozīmē klibot? Man būtu pīles gaita. Viņš man izglāba veselību. Un deva tādas iespējas! Kad aiznesu viņam atdot papīrus, viņš jautāja: “Gunta, kas tev piedāvā kaut ko vairāk?” Bet man nebija nekā.
 Tad tu pārmeties uz narkoloģiju?
 Nē, uzreiz ne. Sekoja diezgan briesmīgs periods – biju atteikusies no labām lietām, bet ko likt vietā nebija. Man bija krīze, gribēju vispār iet prom no Medicīnas institūta, jo man šķita, ka tur ir daudz absurdu lietu. Tādu lepnības pazemināšanas skolu, kādu tur izgāju, godīgi sakot, otrreiz neesmu piedzīvojusi. Man nav sevišķi labu atmiņu par to laiku…
 Bet 5. kursā sākās psihiatrija. Man ļoti patika, kā mācīja pasniedzēja Ozola. Un kaut kas tajā visā bija tāds, ka sajutu, ka tas ir piemērots man. Vienā rītā piecēlos, paņēmu pasi un gāju pieteikties darbā uz psiheni.
 Iznāca tā, ka biju piespļāvusi kāpostus. Mammas draudzenes meita bija psihiatre. Kad iestājos Medicīnas institūtā, mamma teica: “Tu varētu kā viņa – tā smuki, ārstēt cilvēkiem nervus.” Bet es attraucu: “Manas kājas traķenē nebūs nekad! Ja būšu, tad tikai ķirurgs.” Tā kā biju piespļāvusi kāpostus, man tie bija jāizēd. Tātad 5. kursā izlēmu, ka iešu tomēr strādāt uz trakomāju. Mani pieņēma, jo atkal paveicās – pirms divām dienām bija atlaista narkoloģijas nodaļas māsiņa. Traķenē dabūt darbu nemaz tik viegli nevarēja, jo tur bija 42 dienas atvaļinājums un vislielākās algas. Ideja par to, ka paņemšu pasīti un aiziešu, bija manas nezināšanas jautājums.
 Pēc institūta beigšanas pusotru gadu nostrādāju psihiatrijā Liepājā. Tad uz Liepāju atbrauca dakteris Jānis Strazdiņš un piedāvāja man kļūt par Liepājas narkoloģiskā dispansera galveno ārsti. Man bija 28 gadi. Jau tad zināju, ka gribu psihoterapiju. Tolaik turp bija divi ceļi – piecus gadus nostrādājot psihiatrijā vai narkoloģijā. Strazdiņam uzreiz teicu, ka gribu mācīties un ar tādu noteikumu eju par galveno.
 Pirmais gads bija murgains. Bet es tur uztaisīju savu sistēmu. Tā kā biju strādājusi par dežūrārsti, zināju, kā kura māsiņa strādā, kā izturas pret slimniekiem, ar kuru gribu strādāt, ar kuru ne. Iedomājies – mazā pilsētā izmest cilvēkus no darba! Man bija briesmīga reputācija. Tad vēl tēvs saņēma mantojumu un uzdāvināja man pilnīgi jaunu Volkswagen Golf, pa taisno no Berlīnes veikala. Tolaik tikai man un Bankai Baltija bija jaunas ārzemju mašīnas...
 Tā kā gribēju psihoterapiju, sāku aicināt speciālistus no Pēterburgas. Pieļāvu gan kļūdu – piespiedu darbiniekus iet uz psihoterapijas grupām. Teicu, ka nevar ārstēt cilvēkus, ja pašam ir problēmas. Principā piespiest iet psihoterapijā nedrīkst. Tā bija mana kļūda. Bet tolaik es savādāk nemācēju.
 Tas bija bandītu laiks. Un liela daļa bandītu bija mani slimnieki. Satiku ar viņiem ļoti labi. Lieti noderēja rūdījums no Rīgas trakomājas narkoloģijas nodaļas. Man nekad ar slimniekiem nebija problēmu. Citiem zaga atslēgas un visādas lietas, taisīja skandālus. Man vienu reizi izdzēra spirtu, un tas pats bija dakteris.
 No tevis baidījās?
 Es cienīju viņus un viņi cienīja mani. Nekad nepiesējos viņiem par kaut kādiem sīkumiem, bet bija lietas, kas viņiem bija jādara, un lietas, ko darīt viņi nedrīkstēja, piemēram, lietot tabletes. Viņi zināja – ja pārkāps manus noteikumus, es viņus neizdošu, bet būs sods.
 Paldies par samazgām uz galvas!
 Tad liktenis mani apstādināja.
 Vispirms bija avārija. Savā 32. dzimšanas dienā braucu uz Rīgu, uz Operas atklāšanu. Bija sarunāts, ka pēc tam ar draudzeni iesim uz naktsklubu. Mašīna bija divas reizes brīdinājusi, ka klemmējas stūre. Mans šoferis teica, ka aizvedīšot un kaut visu nakti gaidīšot pie naktskluba. Bet es kā auns – nē, braukšu ar savu mašīnu. 42. kilometrā iebraucu pretējā joslā, pretējā pusē uzmetu ar degunu kūleni, mašīna ripoja, bet pie eglītēm apstājās. Suns izlidoja pa aizmugurējo logu, bet arī palika dzīvs. No vienas puses, ļoti veiksmīgi.
 Pēc tam man bija panikas lēkmes, nespēju braukt pat tad, kad veda šoferis, bija bail, ka mašīna apgāzīsies. Braucu, skaidri sapratu, ka tas, ka man ir bail, ir debili, jo iespēja, ka mašīna apgāzīsies, ir viens pret nezinu cik. Bet fiziski bija sajūta, ka tiešām jāmirst nost.
 1996. gadam dispanseram apstiprināja neiespējamu tāmi. Piezvanīja Liepājas slimnīcas galvenais ārsts Freidenfelds, kurš visu laiku gribēja narkoloģiju pievienot centrālajai slimnīcai, un teica, ka tā ir cīņa privāti pret mani. Iegāju savā kabinetā un uzrakstīju atlūgumu. Lai nu ko, bet nodevēju sevī līdz tam nebiju atzinusi. Tas bija briesmīgākais, kas manā dzīvē bijis jāpieņem – nodevējs sevī. Domāju, ka arī lielākā daļa no personāla mani par tādu uzskatīja. Biju savākusi labu komandu. Viņi ticēja manai idejai, ko gribēju izveidot, bet es viņus nodevu.
 Sākās grūts periods. Vispirms augšas lūdzās, lai palieku, tad draudēja, tad atsūtīja dienesta izmeklēšanu, tad ekonomisko policiju... Neieslīgsim detaļās. Likums bija manā pusē, bet psiholoģiskais terors bija ne pa jokam. Man bija jāpierāda, kāpēc esmu taisījusi kursus, kam vajadzīga narkologiem psihoterapija… Kad pēc diviem gadiem beidzot tika uzrakstīts nolikums narkologiem par to, kas viņiem jāzina, tur bija viens pret vienu tieši tas, ko biju darījusi. Man atteica privātprakses licenci, kaut pamatojuma nebija. Sajutos no dzimtās pilsētas pa lielo dabūjusi pa purnu. Pēc pusgada licenci iedeva… Principā nebraucu prom no Liepājas, kamēr finanšu policija paziņoja, ka likums nav pārkāpts. Lai nebūtu tā, ka esmu aizlaidusies. Tas viss vilkās trīsarpus gadus!
 Bet – paldies! Es tiešām esmu ļoti pateicīga dakterim Freidenfeldam! Vēlāk uzdāvināju viņam rozes un tā arī pateicu. Būtībā viņš piepilināja pēdējo pilienu manā direktores stāstā, bez tā man būtu bijis daudz grūtāk aiziet. Kaut jau toreiz bija pretīgi – man maksāja kaut kādu niecīgu algu un vēl gāza uz galvas samazgas. Mums bija piecas revīzijas gada laikā! Kā var strādāt? Noliecu galvu to cilvēku priekšā, kas strādā par galvenajiem ārstiem! Man var pielikt automātu pie galvas, bet arī tad es teiktu nē. Un vēlreiz strādāt par vadītāju valsts iestādē – nekad dzīvē!
 Psihoterapiju nopietni sāku mācīties jau 1993. gadā, kad iestājos franču psihoorganiskās analīzes apmācībā. Kopš 1997. gada dzīvoju tikai no psihoterapijas.
 Lepnības pazemināšanas skola – būt terapeitam
 Attiecībās ar vīriešiem tev netraucē tas, ka esi psihoterapeite? Vairāk redzi, saproti…
 Nē, nedomāju, ka tas man traucē, drīzāk palīdz ātrāk ieraudzīt, ja turpināt attiecības ir bezjēdzīgi.
 1998. gadā es pieņēmu lēmumu, ka nedzīvošu vairs kopā ar konkrēto cilvēku, ar kuru tolaik dzīvoju, un – ne ar vienu. Pirms diviem gadiem biju gatava šo lēmumu pārskatīt, bet tik un tā nonācu pie secinājuma, ka ne. Man ir ļoti grūti būt ar kādu kopā, man ir vajadzīga vienatne. Nezinu, kā tas būtu, ja dzīvotu 200 kvadrātmetru mājā… Bet diez vai es spētu dzīvot ar kādu kopā vispār. Man patīk sabiedrība, esmu no tiem, kas var diezgan ātri izveidot kontaktus, bet man ir vajadzīga sava telpa, savs laiks. Vienatne man vienmēr bijusi vajadzīga. Kad dzīvoju kopā ar vecākiem, trīs stundas tupēju vannā un lasīju to, kas mani interesē. Ja kaut ko rakstīju, aizvēru durvis, neviens nenāca manā istabā.
 Maskavā man uztaisīja astroloģisko karti un pateica, ka man ir divi aizliegumi uz kopdzīvi, ka līdz 43 gadu vecumam būtu varējusi sadzīvot tikai ar tādiem vīriešiem, kuri ir vāja rakstura, kuri taisītu ēst, ietu uz tirgu, tīrītu māju un tamlīdzīgi, bet tādi jau man nepatika. Var ticēt vai neticēt, bet tajās attiecībās, ko mēģināju izveidot ar cilvēkiem, kurus mīlēju, man bija ļoti sarežģīti dzīvot kopā. Iespējams, ka par maz viņus mīlēju.
 Pēdējos piecos vai pat vairāk gados gan esmu stipri izmainījusies. Kad man bija 20 gadu, biju pavisam traka. Dzīvē esmu nobaudījusi viskautko, vienīgi narkotikas ne. Tas arī vairāk aiz bailēm, ka man tā iepatiksies, ka viss cits būs vienalga.
 Manī ir spēcīgs tēva arhetips. Re, šobrīd es taisu plauktus. Man visas šīs remonta būšanas patīk, tā ir kā atslodze no psihoterapijas. Kad remontnieki mēģināja mani apcelt, paprasīja anormālu cenu par bīdāmajām durvīm, spītības pēc izdomāju, ka varu uztaisīt pati. To arī izdarīju. Tad sagribēju iemācīties sienu dekoratīvo krāsojumu. Sākumā nesanāca. Gāju apkārt pa dzīvokli – nākamā siena, nākamā… Kamēr jau izveidojās “savs rokraksts”. Baigais kaifs!
 Esmu konstatējusi, ka daudzi klienti manī ir meklējuši drīzāk to manu vīrišķīgo daļu, nevis sievišķīgo, lai cik tas izklausās nepatīkami. Tas, ko es iedodu klientiem, – robežas, kārtība viņu domāšanā, horizonti – tas viss ir vīrišķīgais.
 Ko tev savukārt iedod citi terapeiti?
 Pēdējais bija saistībā ar šamaņu grupu, ko vada Budris (psiholoģijas zinātņu doktors no Lietuvas Rimvids Budris – red.). Viņš pēc savas būtības ir šamanis – cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar dabu. Budris mani aizveda līdz pārdomām par to, kas notiek ar manu lepnību, augstprātību. Ir tā – kad es piekāpjos cilvēkam, kurš mani mīl un kuru es mīlu, atsakoties no sev būtiskām lietām, es pamazām ieeju ne-mīlestības stāvoklī. Sākumā mīlestība pavisam nepazūd. Bet konformisms arvien pieaug. Vienu reizi piekāpjos, otru reizi, trešo. Un pēkšņi saprotu, ka viss, mīlestības vairs nav. Sapratu – kad atsakos no sev būtiskām lietām, būtībā es atsakos no Dieva sevī. Dievs ir mīlestība. Tātad – nododot sevi, es nododu Dievu.
 Iespējams, ir jāatsakās no tās augstprātības, kad es par visu varu gribu uzspiest otram savu gribu. Bet tad, ja otra cilvēka rīcība manī izraisa nicinājumu, tas nenozīmē, ka man no savām jūtām ir jāatsakās. Jo ir cilvēki, kuru rīcība neko vairāk kā nicinājumu nav penījusi. Ja, mēģinot piezemēt augstprātību, nedzirdu, ko saka manas jūtas, es aizvien vairāk un vairāk ieeju tajā kompromisu un ne-mīlestības zonā. Pēc tam man nav spēka dzīvei, jo manī nav mīlestības. Esmu nodevusi.
 Bet par to, kā varu izmantot lepnību, man lika aizdomāties brauciens uz Ēģipti. 13 gadus biju strādājusi ar savu lepnību, bet Ēģiptē man uznāca lepnības lēkme. Man šausmīgi nepatīk, ka austrumu zemēs grābstās ar rokām, velk tevi veikalos: nāc, nāc, nopērc! Tā bija pirmā reize, kad aizbraucu uz tādu zemi pilnīgi viena. Maldījos pa tirgu, kļuva tumšs, sapratu, ka man apkārt ir tikai vietējie, bet es esmu blondīne. Tad mani kā vilnis pārņēma domas: “Plebeji! Plebeji!” Izslējos, piepūtos un gāju. Ēģiptieši pašķīrās divarpus metru attālumā, nenāca klāt, neuzrunāja, nevilka veikalos. Aizgāju uz viesnīcu un domāju: “Ārprāts! 13 gadu psihoterapijas, visa tā nauda ir izmesta miskastē!” Kad izkāpu Rīgā no lidmašīnas, tas pārgāja. Ceru, ka man piedos ēģiptieši, man tiešām pret viņiem nav pilnīgi nekādu pretenziju vai aizspriedumu.
 Tad sāku domāt. Vienmēr esmu deklarējusi, ka jebkuras jūtas ir valoda, ar kuru ķermenis sarunājas ar cilvēku. Sapratu, ka varbūt man nevajag cīnīties ar savu augstprātību, kā visu mūžu to esmu darījusi. Maskavieši, kas man taisīja horoskopu, tā arī pateica: “Tas tev no Dieva dots, ierakstīts zvaigznēs – tev ir jāpasaka, kas cilvēkam jādara, un viņam tev ir jāklausa.”
 Principā eksistenciālā terapijā viss ir otrādāk, darbs ar klientu – tā ir manas lepnības pazemināšanas skola. Katru reizi es apmēram zinu, uz kurieni viņam jāiet, kas viņam jādara, par ko viņam jādomā, lai viņš savas problēmas atrisinātu. Bet man ir jāizdara tā, lai klients pie tā nonāktu pats. Katru reizi, kad apsēžos pretī jaunam klientam, man ir kārtējā pirmā stunda…
 Grūti? Gribas teikt priekšā, kas jādara?
 Tagad vairs nav grūti, sākumā bija. Ja pasaku kaut ko priekšā, tad klientam efekts ir 30 procentu no tā, ko viņš var sasniegt, ja līdz tam nonāk pats.
 Grūti domāt par slepkavu sevī
 Tev ir gadījies kļūdīties? Teiksim, pateikt cilvēkam kaut ko tādu, ka pēc tam viņam dzīve sačakarēta.
 Es nesaku. Uzskatu par savu uzdevumu novadīt procesu līdz tam, lai cilvēks uzņemas pilnu atbildību par savu dzīvi pats. Mēģinu iet aiz klienta, lai viņš pats nonāk. Varbūt ar kādu literatūras vai savu tekstu mēģinu paplašināt viņa skatījumu. Par cilvēka dzīvi labāk par pašu cilvēku neviens nezina. Cits jautājums – kā cilvēks var pats sevi izpētīt, lai uzzinātu par sevi visu. Tas ir tas, kur es varu palīdzēt.
 Spilgtākā kļūda, ko atceros, – paklausīju supervīzoram (supervīzors – psihoterapeita darba pārraugs, šinī gadījumā skolotājs – red.) un liku ar bulīmiju slimai meitenei pašai atnest naudu. Viņa to nevarēja izdarīt, pa ceļam pie manis naudu iztērēja ēdamās lietās. No tiem laikiem kā supervīzors vienmēr saku: “Tikai jūs paši, kas strādājat ar klientu, zināt par viņu vislabāk.”
 Vēl viena lieta – es nevaru iemācīt klientam to, ko pati nezinu. Irvins Jaloms savulaik uzdeva retorisku jautājumu: “Vai es varu aizvest savu klientu tālāk, nekā esmu aizgājis pats?”
 Vari?
 Varu aiziet tālāk kopā ar viņu. Bet nevaru iemācīt otram to, ko pati nemāku.
 Otrs. Lai ko es runātu, lai kādas gudras frāzes teiktu – tu jutīsi, ka es meloju, ja tas nebūs saistībā ar manu dziļāko būtību. Mēs taču viens otram ar vārdiem nododam tikai 15 procentu informācijas, visu pārējo saņemam savādāk.
 Fakts arī tas – ja kaut ko līdz galam neesmu izzinājusi, sapratusi sevī, klienti mani piespiedīs to atrisināt, jo citādi nevarēšu ar viņiem pastrādāt. Tā pirms trīs gadiem braucu pie sava terapeita runāt par pašas homoseksualitāti. Ja man ir viens divi homoseksuāli klienti, tas mani nerausta, bet tolaik bija četri. Tas bija pārbaudījums manai izaugsmei.
 Tagad zini visu par homoseksualitāti sevī?
 Grūti pateikt, vai visu. Tik, cik spēju uz to brīdi.
 Redz, mana pirmā izglītība psihoterapijā bija kursi psihoanalīze seksoloģijā ārstu kvalifikācijas celšanas institūtā Ļeņingradā. Homoseksualitāte bija viens no pamatjautājumiem, ko tur skāra. Tas, ka homoseksuāls ir katrs un eksistē latentais homoseksuālisms, ir skaidrs. Jautājums – cik mēs spējam par to būt atklāti ar sevi. It kā tos jautājumus biju izcilājusi jau 1993. gadā, šķita, ka visu esmu sapratusi un neko briesmīgi jaunu vairs neatklāšu.
 Tagad nonācu pie tā, kas vispār ir grūtība manā dzīvē, – atraidīt sievietes mīlestību. Ar vīriešiem šādas grūtības man nav bijušas. Tas ir saistīts ar mammu, viņa bija pārāk mīloša, pārāk daudz rūpējās, un atraidīt viņas mīlestību, likt viņai tomēr distancēties man vienmēr bija grūti. Psihiatrijā tas ir normāli, ka daudzi slimnieki iemīlas savos ārstējošajos ārstos, tur tā ir daļa no slimības. Ja tas ir uz robežas, ka tā nav slimība, tad atrast pienācīgu, saudzējošu un terapeitisku veidu, kā atraidīt, – nav viegli.
 Bet kā mums mācīja franči: kad jums pašiem vairs nebūs problēmu, klienti pie jums nenāks.
 No kā tev ir bail?
 Esmu to izdzīvojusi. Man bija bail no šķērsbojājuma kakla skriemeļos, pēc kura nekustētos rokas un kājas. Pēc avārijas pateica, ka līdz tam man pietrūka milimetrs pusotra.
 Man vienmēr bijis grūti domāt par slepkavu sevī. Kad man bija narkologa privātprakse un liku sistēmas, par to šausmīgi baidījos – nedod Dievs, ka tik kaut kas nenotiek. Tikai vienreiz mūžā man kā māsiņai dežūras laikā nomira cilvēks. Bet tas nebija tā, ka es būtu sajaukusi zāles, viņam, šķiet, bija insults. Dievs mani bija pasargājis. Bija bail kaut nejauši, bet būt vainīgai otra cilvēka nāvē.
 Man bija suns Lora, bijām kopā 13 gadus. Viņa man bija vairāk nekā tuvs cilvēks. Visās nepatikšanās bijām kopā, arī avārijā. Vēl dažus mēnešus viņa varēja dzīvot, bet būtu mocījusies. Es pieņēmu lēmumu viņu iemidzināt. Tas bija baigais lūzums manā dzīvē.
 Sajuties slepkava?
 Nevis sajutos, bet tā ir realitāte. Man šķita, ka to nu gan nekad nespētu. Izrādījās, ka spēju.
 Ir tāda filma Miljons dolāru mazulīte par sievieti bokseri, Klints Īstvuds spēlē viņas treneri. Tai sievietei ir šķērsbojājums, un treneris viņu beigās nošpricē. Kā aktieris var nospēlēt to, caur ko ir jāiziet, lai to izdarītu?! Kad nošpricēju suni, daudz domāju par mīlestību un brīvību. Kā filmā Prom jūrā saka galvenais varonis: “Tas, kas mani patiešām mīlēs, respektēs manu izvēlēto ceļu. Tas man palīdzēs arī nomirt.” Mīlestība ir nesavtīga. Ja tiešām mīli, tad vari paņemt grēku uz sevi.
 Citāti
 Mūsu dienās un mūsu platuma grādos pie šī konfesiju kara un pie tik nosodošiem mācītājiem grūti iedomāties, ka es ar savu domāšanu pieņemtu viņus kā garīgos skolotājus.
 Par cilvēka dzīvi labāk par pašu cilvēku neviens nezina. Cits jautājums – kā cilvēks var pats sevi izpētīt, lai uzzinātu par sevi visu. Tas ir tas, kur es varu palīdzēt.
 Kā mums mācīja franči: kad jums pašiem vairs nebūs problēmu, klienti pie jums nenāks.
 pie bildes ar suni
 „ Runā, ka suņi nes savu saimnieku karmu. Kolēģe Ieva Bite saka, ka dzīvnieki izpauž saimnieka ēnu. Ja citiem ēna ir dusmīga, tad mani suņi ir lieli cilvēku mīļotāji, labulīši.“