Psihoterapeite 24 gadu garumā...
 
 Kristīne-Ona Polukordiene:
 psiholoģe-psihoterapeite, psiholoģijas zinātņu doktore,
 Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūta pasniedzēja,
 Jaunatnes psiholoģiskā atbalsta centra vadītāja Viļņā.
 
 Gunta Deģe:
 Ja man vajadzētu raksturot Kristīni kā profesionāli, tad pirmais, kas man ienāk prātā, ir viņas godprātīgā un cieņas pilnā attieksme pret klientu,  kā arī pašaizliedzība un nesavtība, ar kādu viņa gatava palīdzēt tiem, kuri cieš.
 Supervīzoru apmācībā tieši Kristīne bija tā pasniedzēja, kuras sesijās vismaz es pavisam noteikti sajutu to brīvību, kura nepieciešama, lai terapeits spētu pietuvoties visdziļākajiem un apslēptākajiem savas esamības nostūriem un tanī pat laikā saglabāt konstruktīvu virzību uz nosprausto mērķi – sava darba pilnveidošanu.
 Prātā nāk Irvina Jaloma retoriskais jautājums: ”vai es varu aizvest savu klientu tālāk, nekā esmu aizgājis pats?” Domāju, ka tas ir jautājums, uz kuru atbildi vismaz reizi dzīvē ir meklējis katrs psihoterapeits. Kas tad īsti ir tie kritēriji, pēc kuriem var spriest par profesionālo briedumu?
 Visticamāk, ka to, kā psihoterapeits strādā, lielā mērā nosaka viņa personība un dzīves pieredze, tāpēc piedāvāju fragmentus no manas sarunas ar Kristīni-Onu Polukordieni par viņas dzīvi un ceļu psihoterapijā:
 Kristīne:
   “ Vidusskolas pēdējā klasē es svārstījos par to, ko tad īsti izvēlēties mācīties: mākslu vai medicīnu, bet finālā iesniedzu dokumentus psiholoģijas fakultātē. Tā jau saka, ka uz psiholoģiju no labas dzīves neviens nedodas, iespējams, ka tieši manas privātās dzīves grūtības bija tās, kas vistiešākajā ziņā ietekmēja manu izvēli. Mani vecāki bija šķīrušies un dzīvoja atsevišķi, bet es biju kā tāds savienotājmehānisms, kas visu laiku mēģināja savienot to, kam pēc definīcijas būtu vajadzēji būt kopā, respektīvi, savus vecākus. Ziniet, lai cik tas paradoksāli arī nebūtu, bet tā nu ir sanācis, ka dzīves laikā bieži esmu bijusi spiesta uzņemties tieši šāda savienotāja lomu – mūžīgi savienot nesavienojamas lietas.
  Kāpēc neizvēlējos mākslu? Grūti teikt, bet mākslinieks no manis noteikti būtu iznācis tikai tāds viduvējs, toties aizraušanos ar mākslu esmu spējusi integrēt savā psihoterapeita darbā kā mākslas terapiju.
   Jāsaka gan, ka daudzas lietas manā dzīvē ir notikušas pēc laimīgas sagadīšanās principa. Tā, piemēram, trešajā kursā, kad bija jāizvēlas specializācija, man piedāvāja studēt Pēterburgā (toreiz Ļeņingradā) un lēmumu vajadzēja pieņemt zibenīgi, pēc principa: šodien piekrītu, parīt izkāpju no lidmašīnas jau Pērterburgas lidostā. Tas, protams, bija liktenīgs lēmums manā dzīvē, jo vienā brīdī vajadzēja izmainīt visu: dzīves vietu, apstākļus, atvadīties no mājīgi iekārtotās istabas mātes mājā un pārcelties uz Vasilija salas kopmītņu istabiņu, pamest draugus un doties uz svešu zemi pie cilvēkiem, kurus es nepazīstu, kuru valoda un kultūra man sveši, jo toreiz Pēterburgā mācījās ne tikai cilvēki no PSRS, bet arī no Vjetnamas, Āfrikas, Latīņamerikas u.c. kontinentiem. Piedevām pie visa es nokļuvu kopmītnēs, kuras paredzētas nevis psiholoģijas studentiem, bet tiem, kuri studēja austrumu valodas, līdz ar to arī dzīves veids kopmītnēs bija radikāli atšķirīgs, jo šie studenti bija nākamie izlūki un spiegi, tāpēc viņi ņēma no dzīves visu, ko varēja un vēl vairāk, kamēr viņiem vēl bija šādas iespējas, jo viņu liktenis pēc universitātes beigšanas lielā mērā jau bija nolemts. Jāsaka, ka pirmajos mēnešos jaunajā vietā man bija jāpiedzīvo visīstākā krīze manā dzīvē, kuru izdevās laimīgi pārvarēt, diemžēl nedaudz somatizējot – saslimu ar pneimoniju.
   Kad pirmā sesija bija aiz muguras es atviegloti uzelpoju un pilnībā nodevos studijām, jo mācības notika vadošajās psihiatrijas klīnikās un mums bija iespējas skatīties kā strādā tā laika psihoterapijas korifeji. Protams, tas labi noderēja vēlāk, kad atgriezos Viļņā, lai strādātu par psihologu, jo man nebija problēmu uzsākt konsultanta praksi un jau no pirmajiem patstāvīgā darba mēnešiem strādāt ar psihoterapeitiskām grupām.
   Tas, protams, ir atsevišķs stāsts, kā es nokļuvu savā pirmajā grupā... Ierodos es Viļņas psihiatriskajā slimnīcā kā jaunais speciālists – psihologs, bet atsevišķs  kabinets šādai štata vienībai nav paredzēts, un mani nosūta uz logopēda kabinetu, kurā saimniekoja sava darba entuziaste un visādu jaunu ideju iniciatore. Pirmajās mūsu pazīšanās minūtēs viņa man piedāvāja kopīgi vadīt grupu tiem jauniešiem, kuri rausta valodu. Es viņai saku, ka neko diži par šo problēmu nezinu un tāpēc baidos, jo esmu noklausījusies lekcijas tikai 14 stundu apmērā un tas arī viss, savukārt viņa mani iedrošināja, paziņojot, ka par valodas raustīšanu viņa zinot visu, bet man esot diploms par grupu vadīšanu, un tā nu mums sanāca kā tajā anekdotē par klizmu: ”iet profesors un satiek 2 studentus, prasa: jūs uz kurieni, kolēģi? – mēs klizmu likt – atbild studenti, - bet kāpēc divatā? – jautā profesors. Ziniet, profesor, viens no mums zina kur likt, bet otrs kā...” Vēl tagad atceros kā man pašai trīcēja ceļgali, kad sāku pirmo grupas sesiju, bet vēlāk tas izvērtās par pusi no manas disertācijas tēmas un manu hobiju psihoterapijā. Tieši no šīs idejas pēc tam Lietuvā izveidojās klubs, kurš sniedza psiholoģisko palīdzību un atbalstu cilvēkiem, kuri rausta valodu.
    Tāds bija manas konsultanta darba dzīves sākums, trauksmains un nedaudz avantūristisks. Psihiatriskai slimnīcai veltīju 10 savas dzīves gadus strādājot gan diagnostikā, gan kā eksperts, gan konsultēšanā, gan arī visus šos 24 gadus esmu vadījusi kādu psihoterapeitisku grupu.
    Pirmās grupas panākumu spārnota vēlāk veidoju dažādas grupas jauniešiem, kā rezultātā izveidojās pirmais jauniešu klubs “Spogulis”, tas bija tālajā 1987 gadā, kad man nācās slimnīcas galvenajam ārstam un citiem ierēdņiem pierādīt, kāpēc psihiatriskajā slimnīcā vajadzīgs jauniešu klubs. Bet nosaukums -“Spogulis”, ar domu, lai pusaudzis, atnākot uz klubu, satiekoties ar citiem vienaudžiem uzzinātu vairāk par sevi, ieraudzītu sevi ar citu palīdzību kā spogulī. Tā kā jaunieši bija aktīvi un iniciatīvas bagāti, tad šī ideja gāja plašumā un klubs vēlāk pārauga par jauniešu uzticības telefonu un tālāk par krīzes centru.
   Protams, ka man gribētos vairāk pastāstīt par centru, jo tas ir kā bērns, tā sakot, lolots no dzimšanas līdz pat šai dienai, kad visas lielās grūtības jau ir aiz muguras un es varu mierīgi un ar prieku baudīt vadītājas amatu.
    Kāpēc man šodien patīk būt vadītājai? Tāpēc, ka šobrīd man tikpat kā nekas nav jādara: visi darbinieki paši zina savus pienākumus un man nepieciešams tikai tos koordinēt, reizēm gan iznāk “dzēst arī kādu ugunsgrēku”, bet pēdējā laikā tas ir reti.
   Negribētos, lai jūs padomātu, ka tā bijis vienmēr, agrāk bija grūtāk, daudz grūtāk. Atceros brīžus, kad strādāju Viļņas psihoterapijas centrā un saņēmu mūžīgos pārmetumus, ka mani jaunieši ir kaut ko ne tā izdarījuši, vai ne to pateikuši, vienreiz man pat iedeva rājienu par to, ka mūsu kaķis bija nokārtojis savas mazās vajadzības uz galvenā ārsta durvju paklājiņa. Man šķiet, ka tas bija 1993.gadā, kad es kopā ar savu, tagad jau aizsaulē aizgājušo kolēģi Valdasu Juršisu, nodibinājām nevalstisku organizāciju – jauniešu psiholoģiskās palīdzības centru. Mūsu centra prioritāte ir palīdzība krīzes situācijās un pašnāvību profilakse, mums ir bērnu dienas stacionārs un uzticības telefons, kā arī mājas lapa internetā, kur mūsu brīvprātīgie atbild uz interesentu jautājumiem, savukārt no šīm atbildēm esam izveidojuši un izdevuši pirmo grāmatu, un drīzumā izdosim otru, kura būs par to, kā pārdzīvot zaudējumu.
   Šobrīd tapšanas stadijā ir grupa, kuras dalībnieki būs pašnāvnieku radinieki. Šis darbs nav apmaksāts, vienkārši gribas cilvēkiem palīdzēt un iemācīt viņus palīdzēt citiem cilvēkiem ar līdzīgām grūtībām, lai pēc tam varētu izveidot atbalsta grupas, kuras funkcionētu autonomi.
  Jāsaka, ka daudzas lietas manā dzīvē tā arī notikušas – it kā nejauši, respektīvi, piedzimušas no pašas dzīves: ir vajadzība, ir ideja, kā to realizēt, ir cilvēki, kuri gatavi to darīt pat bez samaksas, bet vēlāk parādās arī nauda, lai varētu projektu novest līdz loģiskam finālam.
    Principā šobrīd var teikt, ka es nodarbojos tikai ar to, kas man patiešām patīk, kaut gan viss, protams, ir relatīvi.
   Tā, piemēram, eksistenciālo terapiju es izvēlējos ļoti apzināti tikai pirms kādiem sešiem gadiem. Iesākumā es biju pasniedzēja arī psihodinamiskās psihoterapijas skolā. Dabiski, ka šo izvēli man palīdzēja izdarīt pati institūta  atmosfēra  un cilvēki, kuri to veido, īpaši Rimas Kočunas un pārējā HEPI kompānija. Tie ir cilvēki, kuri pēc savas būtības ir man tuvi, un es viņus saprotu, protams, svarīgas bija arī apmācības metodes un procesa dziļums, kā arī eksistenciālās terapijas filozofiskās pamatnostādnes.  Man šķiet, ka tieši eksistenciālajā terapijā ir daudz vairāk reālās dzīves, kad satiekas divas esamības – klienta un manējā.
  Šobrīd man ir 23 klientu nedēļā, ieskaitot grupu, un lielākā daļa no viņiem ir ilgtermiņa klienti uz 40-50 sesijām. Vislabāk man padodas darbs ar suicidāliem klientiem un tiem, kuri izjūt bailes, savukārt visgrūtāk strādāt man ir ar tādiem klientiem, kuru terapeitiskos rezultātus it kā neredz, kuri savā terapeitiskajā procesā sper vienu soli uz priekšu un divus atpakaļ. Pēc tādas sesijas es jūtos kā izspiests citrons, tas paņem daudz spēka. Jāsaka gan, ka es nekad nezaudēju cerību, ka kādu dienu šāds klients izķepurosies, mierinu sevi ar domu, ka viņam vienkārši vajadzīgs laiks un pats process, kurā klientam pašam jānonāk pie atziņas, kā izkļūt no strupceļa. Es pieturos pie pārliecības, ka jāuzticas mūsu klientu spējām un arī iespējām, jo maz ko es tur redzu un saprotu, patiesībā viss var izrādīties pavisam savādāk. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēks, kuru visi ar psihiatrisku diagnozi sen jau norakstījuši, vēlāk kļūst par pilntiesīgu sabiedrības locekli un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi.
   Iespējams, ka tieši šī sajūta, kura manī rodas, kad redzu nelaimīgu, dzīves apdalītu cilvēku, viņa ciešanas, ir bijusi tā, kura ļāvusi man tik ilgus gadus palikt profesijā un aicinājusi mani palīdzēt šiem cilvēkiem.
    Domājot par nākotni, es nespēju stādīties sev priekšā kaut kādu citu nodarbošanos. Ja nu vienīgi vecumdienu sapnis par lauku māju netālu no Viļņas, kurā, protams, ir prakses iespējas un kur dzīvo vismaz pieci čau-čau šķirnes suņi. Jā, esmu briesmīga suņu mīle, jo īpaši šīs šķirnes, un Čavis (tā sauc Kristīnes suni) ir kļuvis par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Čavis katru dienu pavada mani uz darbu un ieņem diezgan nozīmīgu vietu centra dzīvē. Viņš izveido savas attiecības ar katru no maniem klientiem, dažreiz kāds pat  jūtas “apbižots”, ja Čavis nav ar viņu sasveicinājies. Atceros gadījumu, kad viena kliente, kura dzīvē baidījās no suņiem, izstāstīja man sapni, kurā viņa redzēja Čavi, un, kā vēlāk izrādījās, šis sapnis atspoguļoja klientes pamatproblēmu – bailes no vīriešiem. Lūk, kā! Čavis ņem dalību pat terapeitiskos procesos!
   Ko vēl es varētu darīt? Iespējams, ka varētu turpināt rakstīt grāmatas. Mana pirmā grāmata iznāca Lietuvā pagājušā gadā un saucas “Psiholoģiskās krīzes un to pārvarēšana: pamatzināšanas par prevenci, intervenci un postvenci krīzēs un pašnāvības gadījumos.” Iespējams, ka dzīves laikā uzkrātā pieredze varētu būt interesanta arī citiem.
    Domāju, ka savu nākotni diez vai varētu atdalīt no psihoterapeita profesijas, kura man šķiet pietiekami radoša un interesanta, lai arī turpmākos dzīves gadus es varētu viņā gūt piepildījumu un gandarījumu.”
 Sarunu pierakstīja psihoterapeite Gunta Deģe.
 Post scriptum. Nespēju atturēties no vēl viena komentāra. Visus šos divus gadus, kad ierados pie Kristīnes uz supervīzijām, mani vienmēr sagaidīja balta krūzīte un blakus tai kafija, bet manu suni Loru, kuru vienmēr ņēmu līdzi, atsevišķs kabinets, kur nogaidīt, kamēr saimniece mācās. Lai arī Kristīne saka, ka reizēm mēdzot būt asa, neiecietīga un prasīga, man šķiet, ka rūpēties par citu cilvēku labklājību ir neatņemama viņas dzīves sastāvdaļa un pilnībā atbilst viņas dziļākajai būtībai.
 Publicēts žurnālā “Psiholoģijas pasaule” 2005.gada janvāra numurā.