Vainas tīmekļos Raksts publicēts žurnāla „Veselība” februāra numurā. www.veseliba.lv Raksta autore: Lilija Leherovska Konsultējusi eksistenciālā psihoterapeite: Gunta Deģe. Vainas tīmekļos Katrs no mums ir unikāla būtne - tiešai tādas otras vairs nav nekur pasaulē. Var būt līdzības, kopīgas pazīmes, bet ne absolūtas kopijas. Arī domāšana un pasaules uztvere mums ir dažāda. Līdz ar to arī lēmumus, kā dzīvot, mēs pieņemam atšķirīgus. Vīrs terorists? Vainas apziņas jēdziena ikdienā tiek lietots bieži - stāsti par kašķīgo vīru, kurš nemitīgi savai sievai pārmet par visām dzīves nebūšanām, sliktos laika apstākļus ieskaitot, nostāsti par darba kolēģi, kurš vienmēr savai neizdarībai un neprasmei atrod simt un vienu attaisnojumu, parasti pats palikdams tīrs un nevainīgs kā jaunpiedzimis bērns. Tās ir situācijas, par kurām dzirdējuši un arī tieši saskārušies daudzi. Kas tad īsti notiek ģimenē, kurā viens tiek padarīts par mūžīgo grēkāzi? Biežāk nosacīto cietēju statusā nonāk sievas (vismaz viņas biežāk par to sūdzas). Tradicionālākie stāsti: vīram neveicas darbā, priekšniecība nikna, - tātad sieva vainīga, jo nav visu viņam pa prātam izdarījusi - pusdienas nav bijušas laikā un turklāt ne tādas, kādas viņš vēlējies, bērni pārāk skaļi uzvedušies, slikti mācījušies, sievas izskats arī nav bijis lāgā (te par tievu, te par resnu), balss intonācija nepiemērota, mati sakārtoti ne tā, kā gribētos, apģērbs nekam nederīgs, turklāt vēl tai dienā saule nav spīdējusi. Arī mīļāko viņš iegādājies tāpēc, ka sieva neesot nekam derīga… Pārmetumiem diendienā atkārtojoties, sieviete sāk justies vainīga - gan par bērnu uzvedību, gan par sliktajiem laika apstākļiem un vīra likstām darbā. Sievas iebildumos vai paskaidrojumos šāds cilvēks parasti neklausās, jo tie viņu neinteresē. Pat tādā gadījumā, ja bērni pēkšņi kļūs par izcilniekiem, bet sieva pārvērtīsies par skaistuma etalonu atbilstoši vīra kanoniem, pārmetumi nemazināsies, tie tikai būs citā jomā virzīti. Šis cilvēks skaidri apzinās, kāpēc viņš kaisa pārmetumus. Kādēļ otra puse - sieva, tomēr pacieš šādu attieksmi, turklāt gadiem ilgi? Izskaidrojums šādām attiecībām ir samērā vienkāršs, kaut arī daudziem tas liksies nepieņemams un netīkams. Vainotāja, šajā gadījumā - vīra, rīcību motivē elementāra vēlme vainot savās nebūšanās kādu citu. Iemesls - viņš vienkārši nevēlas uzņemties atbildību par savu dzīvi. Daudz vieglāk ir to pārlikt uz kādu citu tepat līdzās un nomierināt savu prātu, vērojot, kā tas otrs mokās vainas sajūtā. Skats no malas Kāpēc sieva, kaut arī žēlabaini pauž mutisku protestu, tomēr neko tā arī nopietni neuzsāk, lai šādas situācijas neveidotos? Kādai vajadzētu būt rīcībai, ja kļuvis skaidrs, ka tā tālāk dzīvot vairs nevar? Vispirms vajadzētu noskaidrot, kāpēc sieviete dzīvo, pakļaudamās otra cilvēka diktātam - pēc tā otra prāta, nevis savējā. Tā nav viņas dzīve, kuru viņa dzīvo, jo nav tajā izvēlējusies sevi, bet gan to otru. Un atkal ir jājautā, kāpēc viņa tā ir izvēlējusies darīt. Tieši šajā mirklī parādās pretruna - cilvēkam ir jāatzīst, ka viņš pats (nevis kāds cits!) ir izvēlējies dzīvot tādu dzīvi. Un to pieņemt ir grūti. Sievietei, kuru gadiem terorizē vīrs, būtu godīgi sev jāatzīstas, ka šī “dzīve ellē” ir bijusi viņas pašas izvēle. Ja viņa to nespēj, tad šo situāciju var raksturot kā eksistenciālo vainu, kad cilvēks nedzīvo savu dzīvi autentiski, t.i. saskaņā ar savu dziļāko būtību. Proti - viņš savā dzīvē nav izvēlējies sevi, tāpēc jūtas vainīgs. Līdz ar to tiek meklētas reālas iespējas par kaut ko justies vainīgam - par divnieku bērnam, par vīra mīļāko un par lietaino vasaru. Arī šī sieviete, tieši tāpat kā viņas vīrs, nevēlas uzņemties atbildību par savu dzīvi. Ja viņai šāds dzīves modelis būtu galīgi nepieņemams, viņa būtu sākusi rīkoties - kaut kādā mērā sāktu paplašināt savas personīgās dzīves robežas: apzināties savas patiesās vēlmes un vajadzības, un šajā gadījumā (ne vienmēr aiziešana ir vienīgais atrisinājums) būtu sākusi interesēties, ko viņa vispār iegūst no šādām attiecībām - kāds ir zaudējumu un ieguvumu samērs. Jebkurā gadījumā jāņem vērā, ka kopdzīvē vienmēr no kaut kā ir jāatsakās. Jebkura izvēle nozīmē atteikšanos no kaut kā. Kopdzīvē ir jāzaudē daļa brīvības, tomēr arī tai ierobežotībā, kāda ir laulība, ir iespēja būt brīvam. Tomēr, visticamāk, šī sieviete negrib nonāk reālā kontaktā ar savu brīvību, jo brīvība vienmēr nes sevī nemieru un trauksmi, bet tieši šo nenoteiktības stāvokli cilvēkam visgrūtāk pieņemt. Tīrs un balts Vai cilvēks vispār var būt pilnīgi bez vainas apziņas? Nevar. Nekļūdās tikai Dievs (Absolūts, Visuma Saprāts). Lielākajai daļai cilvēku problēmu aizsākums meklējams vēlmē būt perfektiem, atbilst kaut kādam iedomātam, pašu izdomātam ideālam. Tas, protams, neizdodas, līdz ar to rodas vainas sajūta. Ļoti bieži ideāls ir nesasniedzams, un, jo tas ir tālāk no reālā, jo dziļākas problēmas rodas. Ja cilvēks atsakās izvēlēties sevi, tātad viņš neuzņemas atbildību par savu dzīvi, un, loģiski, jūtas vainīgs. Tā ir eksistenciālā vaina, kuru visbiežāk cilvēks atsakās atzīt, jo tā pieprasa rīkoties un mainīt savu dzīvi vai attieksmi pret lietām un cilvēkiem, bet tas savukārt bez palīdzības no malas cilvēkam bieži nav pa spēkam, tāpēc salīdzinoši vieglāk ir atrast vainas iemeslu kaut kur ārpus sevis: vīrā, bērnā vai kolēģī. Atbildība piedzimst vainas krekliņā. (Irvins Jaloms, psihoterapeits.) Ērtais kolēģis Izvērtējot vainīguma jēdzienu, būtu uzreiz jānošķir reālā vaina no tās, par kuru kāds tiek vainots. Ja kāds darbs nav padarīts laikā vai veikts nekvalitatīvi, uzklausot pārmetumus, darbiniekam nav nekāda iemesla justies nepamatoti aizvainotam - viņš nav izpildījis uzdoto vai arī nav izpildījis to vajadzīgajā līmenī. Ja cilvēks šādā situācijā neatzīst reālo vainu un sāk meklēt attaisnojumus ārpus sevis, ir skaidrs, ka šāds cilvēks nevēlas uzņemties atbildību. Ja cilvēks ir uzņēmies izdarīt darbu, tas jāveic atbilstoši prasībām - tā ir šī cilvēka atbildība. Darba kolektīvos problēmu risinājums ir atkarīgs no tā, cik tālu gatavs iet otrs cilvēks - darba devējs. Protams, mīļā miera labad kompromiss ir atzīstams, tomēr atkārtots un regulārs kompromiss nozīmē, ka darba devējs savas vēlmes un vajadzības ir pakārtojis tam otrajam. Proti - viņš ir izvēlējies situāciju, lai tas otrs cilvēks justos labāk. Protams, tai brīdī, kad tiek pieņemts kompromiss par labu tam, kurš darbu nav paveicis, darba devējs ir tas labais cilvēks, viņš nav prasīgs, rīkojas tā, lai visi ērti justos. Jo vairāk cilvēks gatavs kompromisam, jo viņš ērtāks citiem. Tomēr ir kāds būtisks faktors - dodot atlaides nekvalitatīvā darba veicējam, ilgtermiņa tiek nodarīts kaitējums tieši šim cilvēkam - viņš tā arī neiemācīsies uzņemties atbildību, bet turpinās dzīvot ilūzijās un melos pats par savu dzīvi, jo nevēlēšanās atzīt savu vainu nav nekas cits kā meli. Lūgums pēc mīlestības Mūžīgie vecāku un bērnu konflikti - pirmie vaino otros nepateicībā, otrie mokās vainas apziņā, ka nejūtas vainīgi. Kas slēpjas aiz šī apburtā loka? Piemēram, māte pārmet dēlam, ka viņš nerūpējas par viņu - nevelta pietiekami daudz uzmanības, pārāk reti pavada laiku kopā ar viņu, dod pārāk maz naudas. Savukārt dēls uzskata, ka rūpējas pietiekami - gan apciemo katru dienu, gan ar visu nepieciešamo apgādā - viņš vienkārši dzīvo savu dzīvi, tomēr jūtas par kaut ko vainīgs. Kāpēc rodas šī sajūta, kad esi it kā bez vainas vainīgs? Mēdz teikt, ka vainas apziņa ir kā prokurors - tā vienmēr pieprasa augstāko soda mēru. Un katrs no mums jau par kaut ko savā dzīvē jūtas vainīgs - vai nu kādreiz samelojies, varbūt kādreiz izturējies nekrietni pret kādu cilvēku. Tie ir tie lielie noslēpumi, kas noglabāti vistālākajā atmiņu kambarī. Tomēr tie ir. Un tajā brīdī, kad cilvēku sāk par kaut ko vainot, viņš tik tiešām sāk justies vainīgs - jo tāds patiešām ir, bet - par to noglabāto nodarījumu. Vainotāja pārmetumi trāpa visslēptākajā vietā, vājais posms nostrādā, vairs nav iespējams nodalīt, par ko jūtas vainīgs - izbīlis ir liels un vainas sajūta arī. No šādām situācijām var izvairīties, atklāti atzīstot savas kļūdas. Galu galā kļūdās visi, tikai ne visi spēj savas kļūdas atzīt. Ir vēl kas - ilūzija, ka mēs saviem vecākiem varam atdot to, ko viņi kādreiz mums ir devuši, bet tādā gadījumā tiktu nojaukts pēctecības princips. Saviem vecākiem mēs atdodam caur saviem bērniem vai skolniekiem - dodot nākamajām paaudzēm. Mātes pārmetumi par nevērību lielākoties ir aplinkus mēģinājumi pateikt kaut ko citu - būtībā tas ir lūgums pēc mīlestības, tikai apaudzēts ar citām prasībām. Cilvēki, kas tā rīkojas, pieraduši visu panākt aplinkus ceļiem - netieši. Viņi neprot skaidri un gaiši pateikt, ko vēlas. Pārmetums par naudu arī ir tikai simbols ar apslēptu jēgu, kurā slēpjas jūtas un emocijas. Vainošanai ir tikai pastarpināta saistība ar vainas sajūtu - tas, kurš vaino citus, būtībā deklarē - es nevēlos uzņemties atbildību. (Gunta Deģe, eksistenciālā psihoterapeite.)