Psihoterapija – veldze samulsušai personībai Raksts publicēts žurnālā "Cosmopolitan" 2004.gada marta numurā, autores: Elita Marga un Baiba Kalna. Vai doma – es tā vairs nevaru dzīvot, ar mani kaut kas nav kārtībā – laiku pa laikam tevi neatlaidīgi urda? Vai dažkārt jūties kā pati sava ļaunākā ienaidniece, kas nespēj pieņemt pareizo lēmumu, kas vienkārši nīkst kā ziediņš bez lietus? Tad, iespējams, lai rastu sev veldzi, tev nepieciešams strādāt ar prātu un emocijām. Elita Marga, Baiba Kalna Laila (30) strādā par kādas nodaļas vadītāju apdrošināšanas firmā. Ārēji tik savaldīgā, laipnā, smaidīgā un, jāatzīst, arī personīgajā dzīvē veiksmīgā sieviete izskatās pēc īstas miera ostas. Tāpēc pārsteidzoši ir dzirdēt, ka savulaik viņa meklējusi psihoterapeita palīdzību. “To, ka kaut kas ar mani nav kārtībā, sapratu pirms pusotra gada apmēram mēneša laikā. Nekas traģisks pēkšņi nebija noticis. Pirms diviem gadiem bija nomiris mīļais tētis, pirms pusgada ar to pašu diagnozi – infarktu – arī mamma. Protams, pārdzīvoju, taču vēlāk sapratu, ka bailes no nāves man pielavījušās lēnām, bet pamatīgi. Sākumā es par to nedomāju ikdienā, bet ar laiku pieķēru sevi domājam: vai es paspēšu savā dzīvē vēl izaudzināt bērnus (kuru vēl nemaz nav)? Vai jebkāda fiziskā piepūle man nevar izsaukt infarktu? Šādas domas uzmācās aizvien biežāk, un jutu, ka, nebūdama slima, es sāku dzīvot tā, it kā būtu slima.” Una (28) strādā par kosmetoloģi nelielā salonā. Darbs viņai patīk, arī nopelnīt var labi. Unai ir gandrīz desmit gadu ilgs laulības stāžs, meitiņa mācās otrajā klasē. No malas raugoties, Unai it kā ir viss, ko sieviete viņas vecumā var vēlēties, – materiāli nodrošināta, precējusies, laidusi pasaulē bērnu. “Neapmierinātība ar sevi sākās drīz pēc dzemdībām. Mazulīte nebija plānota, jutos nenobriedusi mātes lomai, tomēr neko mainīt vairs nevarēja. Šī bezspēcība apstākļu priekšā dzina izmisumā, un vēlāk vēl izrādījās, ka arī ģimene bijusi uz izjukšanas robežas,” stāsta Una. Eva (25) pirms gada ieguva vadošu amatu, un tam līdzi nāca neapmierinātība ar sevi. “Pēkšņi sapratu, ka man ir nenormāli svarīgi tas, ko citi par mani domā, vairāk par visu mani uztrauca, vai patikšu cilvēkiem vai būšu viņiem pietiekami laba. Pēc parastas sapulces es visu dienu līdz izmisumam varēju “tīt atpakaļ” notikušo un domāt – varbūt vajadzēja izteikties citādi un kā man būtu vajadzējis rīkoties, lai konkrētā brīdī izskatītos labāk. Un vēl naktī tā dēļ nevarēju aizmigt. Pēc vairākām līdzīgām epizodēm biju gandrīz gatava iesniegt atlūgumu – tik grūti man gāja.” Visas šīs jaunās sievietes savu problēmu risināšanai izvēlējās psihoterapiju. Viņas atzīst, ka psihoterapeiti jau sākumā brīdinājuši – laimes formulu mēs neieteiksim, taču, ja tiek izdarīts pasūtījums par kādu problēmu, kas traucē pilnvērtīgi dzīvot, tad psihoterapeits var palīdzēt šo problēmu saskatīt, izanalizēt un, kopīgi strādājot, arī no tās atbrīvoties. Nopirkts laiks Psihoterapeita palīdzību deviņdesmit procentos gadījumu meklē psihiski veseli cilvēki, tāpēc pilnīgi neadekvāts ir jautājums, ko tev var uzdot kāds nesapraša: “Vai tad tu esi nenormāla?” Paziņas varbūt pūlēsies noskaidrot, kāpēc vēlies iet pie speciālista, ja vari izrunāties ar tuviniekiem, draugiem, kas labprāt tevi uzklausītu. Kāpēc citiem šis ieteikums der, bet tev ne? Šeit vietā ir salīdzinājums ar friziera pakalpojumiem – draudzene lieliski prot pati ieveidot matus, tomēr tu drošāk jutīsies, ja frizūru izveidos profesionālis. Došanās pie psihoterapeita ir tava brīva izvēle, par ko tu norēķinies samaksājot. “Klients būtībā nopērk psihoterapeita laiku,” skaidro sertificēta speciāliste, kura šajā jomā darbojas astoņus gadus. “Tomēr, lai panāktu rezultātu, intensīvi jāstrādā būs abiem. Klients nemaksā par atbildēm uz saviem jautājumiem, bet gan par procesu, kā rezultātā pats saprot, kā rīkoties, kā atrisināt svarīgas problēmas un kā veidot attiecības. Seansos cilvēks apgūst prasmi domāt par sevi, koncentrējoties uz iekšējām izjūtām, nevis ārējiem notikumiem.” Psihoterapijas mērķis ir attīstīt katra paša iekšējo spēku, pašpaļāvību, lai bez liekas vainīgo meklēšanas vai sevis šaustīšanas atrisinātu esošās un turpmākajā dzīvē gaidāmās problēmas. Iespējams, tevi aicinās lasīt grāmatas – ja psihoterapeits uzskatīs to par nepieciešamu, ja viņš jutīs, ka tas tev var palīdzēt tuvināties savu problēmu izpratnei. Tā bija Lailai – terapijas laikā viņa izlasīja astoņas grāmatas gan par citām psihoterapijas praksēm, gan to, kā tikuši galā cilvēki ar līdzīgām problēmām. “Es atzīstu, ka šīs grāmatas man atvēra acis, mācīja domāt, tāpēc esmu pateicīga par lasīšanas procesu, kas risinājās paralēli terapijai,” viņa apgalvo. Psihoterapeita uzdevums ir salikt pēc iespējas precīzākus akcentus klienta problēmas izklāstā, lai virzītos uz mērķi – izkļūtu no apburtā loka, kurā cilvēks apmaldījies. “Nevar solīt, ka konsultācija līdzināsies gulēšanai relaksējošā burbuļvannā. Dažkārt psihoterapeita attieksme var šķist pat nežēlīga, neieinteresēta un vienaldzīga. Bet tā ir iespēja parādīt klientam ilūzijas un pašapmānu, no kā jāatbrīvojas,” stāsta speciāliste. Eva tam piekrīt: “Man bija reizes, kad dusmojos uz savu terapeitu un biju gatava visu pārtraukt, bet tad mēs izrunājāmies un sapratu, ka arī tā ir daļa no mana ceļa uz priekšu. Un bija reizes, kad pēc seansa biju gatava burtiski kalnus gāzt – tik labas bija manas sajūtas.” Noteikt precīzu laiku, līdz kuram tev būs izdevies izpildīt pasūtījumu (piemēram, 40 stundas vai pusgads), gan nav iespējams. Jo viss atkarīgs no tā, cik strauji tu pati virzīsies uz priekšu. Ārzemju filmās vērotā gulēšana uz dīvāniņa un lūkošanās griestos, stāstot savus pārdzīvojumus, Latvijā netiek praktizēta. Parasti klients un psihoterapeits sēž ērtos krēslos abiem pieņemamā attālumā viens otram pretī. Un, protams, ar “raudamajām salvetēm” rokas stiepiena attālumā. Terapeits nav draugs Profesionālis ļoti skaidri definēs, ka tavas un viņa attiecības ir lietišķas, nevis personiskas, kaut arī klientam var likties, ka terapeits par tevi zina tik daudz, un tu viņam tik ļoti uzticies, ka viņš tev ir gandrīz kā draugs. Bet “gandrīz” ir ļoti ietilpīgs jēdziens, šajās attiecībās tuvāk par “gandrīz” tu netiksi. “Šajā ziņā samaksa arī ir skaidrs norādījums, ka neesam draugi, bet drīzāk darījuma partneri,” stāsta psihoterapeite. “Jau pirmajā tikšanās reizē izskaidroju, ka mūsu saskarsmē nav nekā privāta. Maksa par vienu seansu svārstās ap 10 latiem un vairāk. Pieļauju, ka mazāk kvalificēti, nesertificēti topošie kolēģi savus pakalpojumus piedāvā par zemāku samaksu. Klasiskā variantā konsultācijas notiek reizi nedēļā vairāku mēnešu garumā. Seansa ilgums – no 45 minūtēm līdz stundai.” Un vai patiess ir apgalvojums, ka, ja cilvēks sāk meklēt palīdzību pie psihoterapeita, nespējot tikt pats galā ar problēmām, viņš kļūs atkarīgs no šīs palīdzības un pats izvairīsies no problēmu risināšanās? “Es arī sākumā par to domāju,” stāsta Laila, “taču no man pazīstamajiem cilvēkiem neviens nebija kļuvis atkarīgs. Ar savām bailēm no nāves tiku galā 9 mēnešu laikā. Man diezgan daudz bija jāmaina savā pasaules uztverē, arī attiecībās ar cilvēkiem un sevi. Bet indikators terapijas beigām bija tas, ka es jau kādu laiku vairs nemocījos ar savām domām par nāvi, jutos labi un harmoniski. Un pats galvenais – nebaidoties no infarkta, es darīju visu, ko sirds kāro. Un, ja problēmas vairs nav, kāpēc lai es turpinātu maksāt?” Nevar noliegt, ka eksistē cilvēki, kuriem ir svarīgi vienkārši izrunāties, un viņi ir gatavi par to arī maksāt. Tāpat ir bagātas kundzītes, kuras uzskata, ka pie psihoterapeita doties ir moderni. No šādiem un līdzīgiem gadījumiem arī rodas runas par atkarību no psihoterapijas. Situācijas var būt visdažādākās, bet esi droša, ka psihoterapeits šādus klientus ātrāk vai vēlāk atklās. Labs vai slikts? Una stāsta: “Jau pēc pirmā seansa sapratu, ka konkrētais speciālists nebūs tas, kuram atklāšos un uzticēšos. Starp mums bija dīvaina barjera. Psihoterapeits atstāja nervoza, paša problēmām nomākta cilvēka iespaidu, ka gandrīz jutos neērti, uzkraudama vēl savu pārdzīvojumu nastu.” Viņa nospriedusi, ka mēģinās atrast citu speciālistu, jo atkāpties neļāva apziņa – pašas spēkiem šoreiz galā netikt. Tomēr arī nākamais terapeits nebija gluži tāds, kādu Una vēlējās. “Viņš mūsu sarunā iestarpināja vien daudznozīmīgus “mhm, nja, ja...”, bet, tuvojoties seansa beigām, drudžaini pūlējās noslēpt, ka patiesībā ik pēc trim minūtēm ielūkojas pulkstenī. Nevaru teikt, ka man tas bija bezjēdzīgs un zemē nomests laiks, tomēr pietrūka kā ļoti būtiska – pozitīvas attieksmes un ieinteresētības.” Tomēr Una secinājusi – terapija viņai var palīdzēt, jo pēc pāris mēnešiem viņa bija izkļuvusi no depresīvā stāvokļa, atjaunojās saprašanās ar vīru. Apmēram gadu viņa domāja, ka ģimenē viss nokārtots, taču pēkšņi atklājies, ka vīram ir mīļākā. “Šoks bija tāds, ka šķita – tūlīt sajukšu prātā. Nolēmu zvanīt draudzenei, kura teicās pazīstam labu psihoterapeiti.” Šoreiz Unai izdevās saprasties ar speciālistu jau pirmajā tikšanās reizē. “Jutu, ka viņa grib palīdzēt, ka mani pārdzīvojumi nav slimīgi un neadekvāti ģimenē notikušajam. Caur sarunām izpratu pati sevi, savu lomu citu dzīvēs, turklāt ieguvu veselīgu pašapziņu. Sākumā nezināju, kā varēšu tik ārkārtīgi intīmas lietas uzticēt svešiniecei, kādos vārdos ielikt sāpes, ko izjūtu, bet mana psihoterapeite uzdeva tik precīzus jautājumus, ka tie burtiski kā atslēgas atvēra manī vienas durvis pēc otrām. Bija posms, kad pie viņas devāmies arī kopā ar vīru. Rezultātā mums izdevās saglābt ģimeni.” Unas ceļš pie sava psihoterapeita ir garāks nekā Evai, kurai psihoterapeite iepatikās jau pēc pirmās vizītes. “Man vissvarīgāk bija zināt, ka viņa ir augsti profesionāla. Man nevajadzēja, lai ar mani ucinās, es negaidīju nezin kādas labas sajūtas. Vajadzēja just, ka es viņai varu uzticēties kā profesionālei, ka viņai ir pieredze.” Visbiežāk psihoterapeitu izvēlas pēc sarunām ar draugiem un paziņām un rakstiem presē – ja tevi uzrunā kāda psihoterapeita teiktais. Taču noderīgi ir arī meklēt informāciju www.psihoterapija.lv “Abām pusēm ir tiesības un brīvas rokas atteikties no strādāšanas kopā,” stāsta psihoterapeite ar deviņu gadu darba stāžu, kas strādā arī stacionārā krīzes centrā. “Bet neviens profesionālis neapvainosies, ja tu nekavēsies apjautāties, cik gadu pieredze specialitātē ir tevis izraudzītajam psihoterapeitam, vai var ielūkoties sertifikātā, kas apliecina kompetences un izglītības līmeni. Tāpat derētu noskaidrot, kādu psihoterapijas virzienu un skolu pārstāv minētais profesionālis,” viņa iesaka. Pirms izlem, vai tiešām psihoterapija ir tas, kas šobrīd tev vajadzīgs, atceries, ka ar jautājumiem, kurus parasti uzdod zīlniecēm vai astrologiem (Vai apprecēšos? Vai mīļotais atgriezīsies? Vai tikšu pie naudas? Vai kļūšu slavena?), pie psihoterapeita vērsties ir veltīgi. Bet, ja gribi izprast, kāda esi, ko par sevi vēl nezini, bet ļoti alksti uzzināt, ja esi gatava pati veidot savu dzīvi, kas pagaidām nerit tik gludi, kā nāktos, tad, iespējams, psihoterapija ir labs risinājums. Meklē palīdzību? Ja uz tevi attiecas vairāk nekā divi trīs šie apgalvojumi, psihoterapeits tev varētu palīdzēt. *Es vienmēr iemīlos vīriešos, kuri pret mani slikti izturas. Ir sajūta, it kā es pat gaidu, lai attiecībās ar otru cilvēku justos kā upuris. *Es ļoti bieži strīdos ar draugiem un ģimenes locekļiem. Viņi pat teikuši, ka esmu mainījusies, ka vairs neesmu es pati. *Varu kļūt neiedomājami nikna un uzsprāgt pilnīgi bez iemesla. *Man ir gadījuma sekss bez izsargāšanās, un es daudz lietoju alkoholu. Tā, it kā man būtu vienalga, kas ar mani notiek. *Es nespēju pieņemt lēmumus par attiecībām, piemēram, kuru no diviem vīriešiem izvēlēties. *Es dzīvoju pilnīgā haosā un jūtu, ka nekontrolēju pati savu dzīvi. *Brīžiem mans prāts šķiet kā apmiglots, un dažkārt nespēju uztvert, ko man saka. *Man ir sajūta, ka var notikt kaut kas šausmīgs. Vienīgie brīži, kad jūtos drošībā, ir mājās pie vecākiem. *Dažreiz man šķiet, ka esmu likusi vilties saviem tuviniekiem, ka esmu viņus nodevusi. *Es neieredzu rītus, kad jādodas uz darbu, un bieži kavēju, bet nezin kāpēc nespēju saņemt drosmi iesniegt atlūgumu.